PSIHOLOGISKĀS GRUPAS, INDIVIDUĀLAS 
KONSULTĀCIJAS, PSIHODIAGNOSTIKA
karjeras meistars
RUS
PAR MUMS
KONTAKTI
SPECIĀLISTI
FORUMS
RAKSTI



Сбор пожертвований на проведение пересадки костного мозга больным лейкозами

Top.LV




Jūsu viedoklis?

Dzīve plūst kopā ar mīlestību

Berta Helingera sistēmiskā terapija

Iveta Gēbele, Bac. psych.

Raksts bija publicēts žurnālā PSIHOLOĢIJAS PASAULE 2005.g.novembrī

Šis raksts tapa laikā, kad Maskavā viesojās ievērojamais austriešu ģimenes terapeits Berts Helingers, kur viņš vadīja apmācību semināru: "Visi bērni ir labi, un vecāki arī ir labi". Lai arī šogad viņam aprit 80 gadi, tomēr dvēselē viņš vēl ir jauns un tiecas arvien attīstīties. Pats viņš par sevi raksta: "Es gribu piedāvāt palīdzību cilvēkiem, kas savā ikdienas dzīvē nekādi nav saistīti ar psihoterapiju, palīdzēt, lai mīlestība un dzīve veidotos vieglāk un veiksmīgāk. Dzīve plūst kopā ar mīlestību."

Bertam Helingeram ir īpaša vieta mūsdienu psiholoģijā un psihoterapijā. Dažādos savas dzīves periodos viņš ir studējis filosofiju, teoloģiju un pedagoģiju. Vēlāk kļuvis par psihoanalītiķi un sistēmisko terapeitu. 80 - tajos gados Bertam Helingeram izdodas atklāt likumsakarības, kas noved pie smagiem konfliktiem ģimenes locekļu starpā. Pamatojoties uz saviem vērojumiem, viņš izstrādā efektīvas metodes to risināšanai - viena no tām - sistēmiskā ģimenes terapija. . Kā metode tā tika izveidota astoņdesmitajos gados, bet plašu popularitāti tā ieguva 1993.gadā, kad iznāca Guntharda Vēbera grāmata "Mīlestības krīzes. Berta Helingera sistēmiskā psihoterapija." Latvijā šī metode parādījās nesen, šobrīd apmācības vada Berta Helingera tiešie skolnieki no Maskavas Mihails Burņašins un Jeļena Krasņikova, kā arī speciālisti no Vācijas. (šo vajadzēja kaut kur sākumā)!

Berta Helingera sistēmiskā terapija nav pretrunā ar citām terapeitiskajām pieejām, tādām kā psihoanalīze, psihodrāma, geštaltterapija, NLP un citām, bet papildina un bagātina tās. Viņš pats raksta: "Atšķirībā no klasiskās ģimenes terapijas, pats galvenais manas pieejas elements ir izpratne, ka jebkuras uzvedības, pat tādas, kas šķiet pavisam dīvaina, iemesls ir mīlestība. Arī visu simptomu apslēptais virzītājspēks ir mīlestība. Svarīgi, lai psihoterapeits atrastu to punktu, kur ir koncentrēta visa cilvēka mīlestības enerģija, jo tieši šeit atrodas gan viņa ģimenes problēmas sakne, gan tās atrisinājuma atslēga".

Helingers ģimeni aplūko kā sistēmu - problēmas ģimenē rodas ne jau tādēļ, ka cilvēki ir slikti, bet gan tādēļ, ka pati ģimenes sistēma funkcionē nepareizi. Starp tās posmiem - tuviem cilvēkiem - nepastāv mijiedarbība vai tā ir nepareiza. Ar sistēmiskās terapijas palīdzību var mainīt ģimenes funkcionēšanas modeli, tās locekļu savstarpējo attiecību veidus, nemainot cilvēkus pašus. Cilvēks tiek dziedināts mainot situāciju viņa ģimenes locekļu un tuvinieku attiecībās pozitīvā virzienā, pie tam, runa ir ne tikai par tām saitēm, kas vieno pašreiz blakus dzīvojošos tuviniekus, - problēmas sakne var slēpties dziļāk - saitēs ar tiem cilvēkiem, kuru jau sen nav līdzās. Tie var būt mums nozīmīgi cilvēki, kurus nekad neesam sastapuši (pazudušie tēvi, dzimušie un agri mirušie bērni u. tml.), taču kuri dzīvo mūsu ģimenes vēsturē, - fotogrāfijās, nostāstos, leģendās kā tēli, - labu vēstoši vai gluži pretēji, kā tādi, kuri gaida attiecību galīgu nokārtošanu, zināmā mērā savdabīgu izlīgšanu vai situācijas pabeigšanu.

"Sistēmiskā domāšana" un "sistēmiskā terapija" ir salīdzinoši jauni (cik jauni? Kad īsti tika izveidota šī metode? - rindkopa augstāk ) jēdzieni un jau ir kļuvuši populāri gan profesionāļu psihologu un psihoterapeitu aprindās, kā arī biznesa vidē, tomēr cilvēcisko attiecību likumsakarības terapeits novēroja daudzu gadu praksē un tikai tad apkopoja teorijā. Var teikt, ka Berta Helingera sistēmiskā terapija ir viņa daudzu gadu praktiskās pieredzes darba auglis.

Helingers ir atklājis no senčiem pārmantoto jūtu dabu, pētījis kā uz cilvēku iedarbojas dažādi sirdsapziņas veidi (bērnības, personīgā, ģimenes un dzimtas), formulējis pamatlikumus, kuri vada cilvēciskās attiecības. Helingers strādā, pirmkārt, ar pārmantotajām jūtām, - tām, kas nav līdz galam pārdzīvotas, nobloķētas vai sabiedrībā aizliegtas, kuras ir izjutuši mūsu senči un kuras mēs, viņus mīlēdami, esam pārņēmuši. Šīs jūtas glabājas ģimenes sistēmā kā "informācijas bankā" un vēlāk var izpausties gan bērniem, gan mazbērniem un pat mazmazbērniem. Pats cilvēks neapzinās šo jūtu izcelsmi, viņš tās uztver kā savas personīgās, jo ir izaudzis to "laukā", un tikai tad, kad ir pieaudzis, viņš sāk saprast, ka kaut kas tur nav tā kā vajadzētu.

Jūtas. Izšķir četrus jūtu veidus: primārās, sekundārās, pārmantotās un meta ("pār", "ārpus") jūtas.

Primārās ir tās, kas veidojas dabiskā, nepiespiestā veidā, kad cilvēks apmierina vai neapmierina savas pamatvajadzības. Piemēram, kad cilvēks ir remdējis slāpes, izsalkumu, ir atpūties - izjūt prieku, kad ir mīlēts - izjūt mīlestību, ir kaut ko zaudējis - izjūt bēdas un sēras.

Sekundārās jūtas veidojas audzināšanas procesā, kad izveidojušās primārās jūtas tiek nobloķētas un pārveidojas par sekundārajām. Piemēram, aizliegums dusmoties veido aizvainojumu, aizliegums priecāties - skaudību, aizliegums sērot - vainas izjūtu utt. Tieši sekundāro jūtu izpausmju traucējumi cilvēku bieži vien aizved pie psihoterapeita. Ar jūtām dažādu virzienu terapeiti strādā līdzīgi - vispirms atklājot primārās jūtas, kas slēpjas zem sekundārajām, un ļaujot cilvēkam izdzīvot tās līdz galam. Tādējādi cilvēks atbrīvojas no negatīviem pārdzīvojumiem, viņa attiecības ar tuviniekiem sakārtojas un situācija noslēdzas - cilvēks kļūst brīvs. Pie tam tas notiek drošā terapeitiskā vidē.

Gadās, ka terapijas procesā izdzīvojot jūtas, situācija neuzlabojas un cilvēks atkal un atkal atgriežas pie tās pašas problēmas. Tad runa ir par pārmantotajām jūtām. Tās ir jūtas, ko cilvēks ir neapzināti pārņēmis no kāda cita tuvinieka ģimenes sistēmā. Neapzināti tas it kā skan "Es sērošu tavā vietā!", "Es dusmošos tavā vietā!", "Es būšu neveiksmīgs tavā vietā!". Un tieši tādos gadījumos vislabākais palīdzības veids ir ģimenes sistēmiskā terapija.

Meta jūtas - veiksme, laimes jūtas, bauda, miers - ir cilvēka jūtu resurss, pēc tām tiecas ik viens, un, tām izpaužoties, terapeitiska palīdzība nav nepieciešama.

Balstoties uz sistēmisko ģimenes terapiju, Helingers ir izveidojis ģimenes sistēmas izvietojuma metodi. Šī metode palīdz izsekot un nodot klientam informāciju par visu radinieku uzvedības savstarpējo nosacītību, un viņu pozitīvajiem nodomiem.

Katram no mums dvēselē ir gan problēma, gan risinājums. Ja runa ir par pārmantotajām jūtām, to ir grūti apzināties un izskaidrot ar vārdiem. Ģimenes sistēmas izvietojums dod iespēju padarīt neapzināto (iekšējo) bildi redzamu, izveidot modeli, atrast risinājumu un atkal "paņemt to dvēselē" jaunā veidolā.

Autors saka - "Manas psihoterapijas modeļa mērķis nav novērst simptomus, bet izveidot iekšējo bildi, kas palīdz klientam atgriezties ģimenes sistēmā, kā atgriežas mājās. Atgriežoties mājās, sajūtot sevi tur cilvēks iegūst spējas iesakņoties jaunajā savas eksistences dinamikā un atjaunot saites ar visām dziedējošajām enerģijām, kas tur darbojas. Tikai to es uzskatu par psihoterapijas veiksmi".

Arī psihologam un psihoterapeitam, kurš nav apmācīts sistēmiskajam darbam, ir grūti izprast pārmantoto jūtu dabu, bet, ja neizprot problēmas cēloni, ir grūti ar to strādāt. Šīs jūtas parādās atkal un atkal, kamēr ģimenes sistēmā nav atklāts šo jūtu avots un īstais adresāts.

Ģimenes izvietojums.

Tās iespējas, kuras paver fenomenoloģiskais darbojošais tēls visvienkāršāk aprakstīt ģimenes izvietojuma piemērā. Jo ģimenes izvietojums pats ir fenomenoloģiskā izziņas ceļa rezultāts.

Kad klients grupu terapijā vēlas atrisināt kādu no problēmām savā ģimenē, vai nu savā šā brīža vai savu vecāku ģimenē, terapeits piedāvā izveidot ģimenes izvietojumu. Klients tad izvēlas no grupas "aizvietotājus" - cilvēkus, kuri aizvietos viņa ģimenes locekļus un viņu pašu. Pēc tam viņā aizvietotājus izvieto telpā atkarībā no savām iekšējām sajūtām. Izvietojuma laikā cilvēks atrodas kontaktā ar savām iekšējām sajūtām, aizvietotājiem un telpu.

Tas, ko cilvēks saka par attiecībām ģimenē, ne vienmēr atbilst tam, ko var ieraudzīt terapijas laikā. Bieži vien pats cilvēks to neapzinās. Lai to varētu izprast, minēšu kādu piemēru.

Klients grupā stāsta par savu problēmu, ka bērns ļoti slimo, ir kāda it kā neārstējama slimība, visi ģimenes locekļi ir nodarbināti ar bērna slimību. Saliekot ģimenes izvietojumu, izmantojot aizvietotājus, telpā, var ieraudzīt, ka cilvēks, kurš aizvieto slimo bērnu, atrodas starp vecākiem, ar stāvot tā, ka mamma ar tēvu vispār neredz viens otru, ir saprotams, ka viņš "aizsargā" vecākus vienu no otra. Tālāk, iztaujājot aizvietotājus par to, kā viņi jūtas, - tas, kurš aizvieto bērnu, skatās zemē un saka, ka te kādam jābūt. Novietojot tajā vietā, kur viņš skatās kādu citu cilvēku, viņš saka, ka jūt skumjas. Jaunajam sistēmā ievestajam cilvēkam jautā, kā viņš jūt, vai ir lielāks, vai mazāks, ko jūt pret pārējiem. Cilvēks saka, ka lielāks un ka arī jūt skumjas. Terapeits jautā klientam, kurš no malas vēro notiekošo, vai nav kāds ģimenē miris vai pazudis, par ko nerunā vai par kuru nav izsērotas sēras. Klients tad saka, ka tēvs ir miris, bet par to nerunā, viņš tēvu nav redzējis. Tad tur pat izvietojuma laikā notiek "satikšanās" ar tēvu, klients atvadās un samierinās ar tēva nāvi. Terapijas laikā šis modelis tiek pārkārtots, ar atrisinošām frāzēm attiecības tiek nomainītas no nolieguma par savstarpējas pieņemšanas attiecībām. Mirušais tēvs tiek ievests atpakaļ ģimenes sistēmā un nu jau mazbērnam vairs nav jāaizvieto vectēvs, nav tam jāseko. Kad tas ir noticis, var ieraudzīt, ka klientam vairs nav nekas starp viņu un dzīves biedru, ka starp viņiem vairs nestāv bērna slimība, kas, savukārt, ir tēva no sistēmas izstumšanas rezultāts. Arī tas, kurš aizvieto slimo bērnu, saka, ka jūtas labāk un viņš vairs nevēlas stāvēt starp vecākiem, bet pie vecākiem. Tas ir tas risinājums, ko cilvēks var "paņemt dvēselē" kā jauno attiecību modeli.

Lai strādātu ar izvietojumu, terapeitam ir jāatrodas tādā kā "tukšā vidus" stāvoklī, viņš pilnībā atsakās no stereotipiem, no gaidām un spriedumiem, viņš ļauj, lai izvietojuma tēli iejūtas, lai sajūt vietas un valdošo attiecību enerģiju. Terapeits it kā atsakās pats no sevis, un pilnībā ļauj iedarboties uz sevi izvietojumam. Arī no aizvietotājiem tiek prasīts, lai viņi atsakās no saviem priekšstatiem, iedomām un bailēm un viņiem jāsaprot, ka sajūtas, ko viņi sajūt un fiziskais stāvoklis ir nevis viņu personīgais, bet gan tēla, ko aizvieto.

Pēc tam terapeits, iejūtoties izvietojumā, redz, kurš no izvietotajām personām ir visvairāk nomākts vai kam draud briesmas. Atrisinošās darbības tiek veiktas tajā virzienā. Piemēram, ja no izvietojuma ir redzams, ka bērnam ir pārtrūkušas saites ar vecākiem, tad atrisinājums tiek virzīts uz šo saišu atjaunošanu. Terapeita loma un vieta strādājot ar ģimenes izvietojuma metodi. Strādājot ar šo metodi ir svarīgi, lai terapeits burtiski "ieietu" spēku kustības laukā un veicot mērķtiecīgi iedarbotos uz to. Viņam jāapzinās, ka pats galvenais likums ir likums par piederību, tas ir līdzsvarojošs princips, kur visiem ģimenes locekļiem, gan dzīvajiem, gan mirušajiem ir vienādas tiesības piederēt savai ģimenes sistēmai.

Kārtība. Ģimenes izvietojumā centrālais jēdziens ir "kārtība". Ģimenes kā sistēmas dinamikas galvenie elementi ir:

Hierarhijas kārtības pieņemšana. Tam, kurš sistēmā ienācis agrāk, ir prioritāte attiecībā pret to, kurš ir ienācis vēlāk. Bet šai kārtībai nav novērtējoša rakstura, jo tas kurš atrodas zemāk nav mazāk vērtīgs kā tie, kas augstāk. Piemēram, vīrs sistēmā ieņem pirmo vietu, sieva ieņem līdzvērtīgu vietu vīram blakus, bet viņai ir citas funkcijas.

Parādu atdošana. Viens no "baušļiem" skan, - tev būs cienīt savu tēvu un māti. Tas nozīmē iekšējo pateicības pozīciju saviem vecākiem, bet nevis nosodījumu. Kas pārkāpj šo bausli, - soda pats sevi.

Pilns ģimenes sastāvs. Visiem, kas ir ģimenes sistēmā, ir jābūt atzītiem. Ja ģimene ir kādu no sistēmas izslēgusi, tas var turpmāk būt kā nopietna problēma kādam no palikušajiem.

Līdzsvars caur sirdsapziņu - ģimenes, dzimtas, personīgo. Sistēma tiecas uz līdzsvara atjaunošanu, ja tas tiek izjaukts.

Labs lēmums ir labs priekš visiem. Ģimene sistēmai ir raksturīgi, ka kāds uzņemas ciešanas cita vietā. Neviens nevar ciest cita cilvēka vietā. Tā rodas samezglojušās attiecības un jūtas.

B. Helingers raksta: "Attiecības starp cilvēkiem sākas no tā, ka mēs kaut ko dodam un kaut ko ņemam un vienlaicīgi ar "dot" un "ņemt" sākas mūsu vainas un nevainīguma pieredze. Jo tam, kurš dod, ir tiesības prasīt, bet tas, kurš ņem, jūtas parādā. Tiesības pieprasīt no vienas puses un parādnieka jūtas no otras puses ir jebkuru attiecību vainas un nevainības modeļa pamatā. Jo ne dodošais, ne saņemošais neatrod mieru līdz brīdim, kad iestājas līdzsvars, kamēr saņemošais nedos pretī un dodošais nepaņems."

Pamatā jūtas ir pakļautas šai kārtībai. Nesakārtojot tās, jūtas turpina strādāt samezglojoties. Tas nozīmē, ka ir jāsāk ar kārtību un ar laiku tai pievienojas plūstošais elements - jūtas. Tikai pamatojoties uz noteiktu kārtību, pārtrauktās mīlestības jūtas tiek atbrīvotas.

Sirdsapziņa. Vēl viena tēma, kas bieži tiek skarta sistēmiskās terapijas darbā, ir pretruna starp personību un ģimenes sistēmu. Berts Helingers to nosauc par darbu ar sirdsapziņas robežām. Ir pieņemts uzskatīt, ka sirdsapziņa, tas ir kaut kas personisks, bet teorijas autors tās robežas paplašina, pierādot, ka sirdsapziņu veido iepriekšējo paaudžu pieredze, un cilvēks, kas pieder šai sistēmai, to tikai var izjust. Iepriekšējās paaudzēs sirdsapziņa ir veidojusi tādus priekšnoteikumus, lai ģimene izdzīvotu, bet nākamajās paaudzēs dzīves apstākļi un pasaule ir manījusies un tā prasa pārskatīt senos likumus, jo tas, kas palīdzēja agrāk, tagad var kļūt par traucēkli.

"Mēs izzinām dvēseli, no vienas puses, kā piederošu mums, - mūsu personīgā sirdsapziņa, bet no otras puses - kā kādu spēku, kas vada mūs no ārpuses, - dzimtas sirdsapziņa. Un vēl tālu aiz šīm robežām mēs izzinām to kā Lielo Dvēseli, kas nav piesaistīta ne pie laika, ne telpas, kā spēku, kas liek mums kalpot kaut kam lielam."

Izstrādājot ģimenes izvietojuma metodi B.Helingers atklāja jaunas terapijas iespējas. Izvietojuma pirmais tēls parāda nepareizi virzītu mīlestību, samezglojumus un blokādes. Pēc tam savas atbrīvojošās darbības sāk risinājuma tēli un atrisinošās frāzes, kas ir orientētas nākotnē.

Izslēgšana no ģimenes sistēmas. Ja kāds no ģimenes locekļiem ir izslēgts no sistēmas vai, ja par kādu ir aizmirsuši, tad visa ģimene neapzināti reaģē tā, it kā ir notikusi kāda liela netaisnība, kuru ir jāizpērk kādam citam ģimenes loceklim.

Ir svarīgi saprast, ka ne tikai psihiski traucējumi, bet arī smagas saslimšanas, kā, piemēram, vēzis, var būt ģimenes sistēmas attiecību samezglojumu rezultāts. Tādos gadījumos slimības cēlonis var būt atslēgfrāze: "Es sekošu Tev!" Un tas, kurš neapzināti dzīvo saskaņā ar šādu frāzi, seko kādam vai nu slimam, vai mirušam, vai arī no sistēmas izslēgtam dzimtas loceklim. Citi fiziskie simptomi ir saistīti ar pārrautu bērna mīlestību pret saviem vecākiem. Piemēram, Helingers raksta, ka sāpes sirds rajonā un galvā bieži ir uzkrājusies neizpaustā mīlestības enerģija, bet sāpes mugurā bieži rodas tad, kad cilvēks atsakās pateicībā zemu paklanīties tēvam vai mātei.

Samierināšanās. Pirmais cilvēka ienaidnieks ir bailes, tikai tie, kas pārvar bailes, var skaidri uztvert notiekošo. Pārvarēt bailes var vienīgi tas, kurš samierinās ar pasauli, tādu, kāda tā ir, ar visiem tās fenomeniem, lai kādi tie arī nebūtu. Šāda samierināšanās ir liels solis uz priekšu. Berts Helingers raksta: "Tas, kurš samierinās ar savas un citu nāves, slimību un likteņa realitāti, kam ir pa spēkam samierināties ar to faktu, ka visam ir sākums un beigas, ka viss ir mainīgs un nepastāvīgs, - ir pārvarējis savas bailes un ieguvis skaidrību."

Berts Helingers parāda ceļu uz garīgumu, jo atbrīvošanās no pārmantotajām jūtām ir līdzvērtīga cīņas beigām cilvēka dvēselē. Tad cilvēks var sākt dzīvot savu personīgo dzīvi un realizēt savus personīgos mērķus. Bet pieņemot samierināšanos un pateicību vecākiem, savai ģimenei un dzimtai, nodrošina drošu aizmuguri un ļauj izmantot uzkrātos dzimtas resursus un enerģiju mērķu īstenošanai, kas vairākkārt palielina veiksmes iespēju. Tas mums dod iespēju izzināt jaunus savas dzīves apvāršņus, iegūt jaunu pieredzi, atklāt jaunas iespējas. Un neveiksmes gadījumā tā pati ģimene būs tā vieta, kur cilvēks var atgriezties un "sadziedēt rētas" pirms atkal doties ceļā.

Arvien vairāk apgūstot Berta Helingera metodi, man neviļus rodas sajūta, ka sakārtojot attiecības ar tēvu un māti, ar citiem savas dzimtas locekļiem, cilvēks iegūst tik daudz spēka un enerģijas, ka pārējās dzīves problēmas viņam vairs nesagādā grūtības vai tās atrisinās pašas. Te it kā attaisnojas teiciens, ka vecāki bērniem dod saknes un spārnus. Un spārnus var sajust tikai tad, kas sajūt saknes.

Atpakaļ pie rakstiem
Skolas gatavības diagnostika latviešu un krievu valodā Konsultācijas un psihoterapija Matemātika studentiem un skolēniem Tiem, kas grib zināt vairāk Bērnu preces un attistošas rotaļlietas Austrumu dejas Logopēda palīdzība bērniem un pieaugušajiem





Vajag laiku padomāt? Izdrukā lappusi un paņem līdzi.

Индекс цитирования  

Created with the CoffeeCup HTML Editor