Pusaudžu depresija
Šis raksts bija publicēts žurnālā
ЛЮБЛЮ! 2007.g.
Kas tas ir?
No medicīnas viedokļa, depresija - slimīga grūtsirdība,
nomāktība, bezizejas izmisums, raksturīgi daudzām psihiskām
slimībām. Depresija bieži rodas kā reakcija pēc grūtas
situācijas dzīvē, kā blakusparādība daudzām
psihiskajām saslimšanām (maniakāli-depresīvā psihoze,
šifofrēnija u.c.) neirozēm, kā arī ilgstoši lietojot
dažas zāles un slimojot ar fiziska rakstura slimībām. Dažreiz
par depresiju sauc arī cilvēka dabīgo reakciju pēc nepatīkamiem
pārdzīvojumiem, neveiksmēm dzīvē un psihiskām traumām.
Vecāku uzdevums - adekvāti novērtēt pusaudža stāvokli un
pielikt visus spēkus, lai garīga rakstura diskomforts nepārietu slimībā.
No kurienes tā rodas?
Cēloņi pusaudžu depresijai var būt visdažādākie:
nesaskaņas ģimenē, sliktas sekmes skolā, problēmas ar klases
biedriem vai skolotājiem, neapmierinātība ar savu izskatu, zems
pašnovērtējums, tuva cilvēka nāve, jebkuri citi pārdzīvojumi.
Tas ir - ja darbojas kāds pastāvīgs uzbudinājums, kas pusaudzi nomāc
dienām un naktīm. Ja kādu dienu jūsu bērns, atgriezies no skolas,
atsakās no pusdienām un ieslēdzas savā istabā, nevajag steigties ar
diagnozes noteikšanu - katram ir tiesības uz sliktu garastāvokli. Bet, ja jūs
sākat ievērot, ka krasi izmainījusies viņa uzvedība - slikti guļ
vairākas naktis pēc kārtas, zaudējis apetīti, ierāvies sevī,
kaut ko slepenībā raksta, pārstājis tikties ar draugiem, nemitīgi
apvaino savus tuviniekus vienaldzībā vai, tieši otrādi, "krišanā
uz nerviem" un sāk runāt par eksistenci vispār, bet detalizētāk par
nāvi - pēdējais laiks sākt satraukties.
Labākā terapija - sarunas
To, cik svarīgi, ja vecākiem ar bērniem ir labs kontakts, zina visi.
Un daudzi vecāki pie manis pieņemšanā apgalvo, ka saskarsme ar
bērniem ir "pietiekama". Taču, analizējot konkrētas situācijas,
izrādās, ka sarunas tiek vestas pamatā sadzīves līmenī - tie
ir dežūrjautājumi un atbildes par skolu un draugiem. Vecāki neuztver
bērna raidītos signālus un no sirds ir pārliecināti - ja, piemēram,
pusaudzis sastrīdējies ar klases biedru, tad var apmierināties ar frāzi "Nekas,
rīt salīgsiet mieru". Rezultātā pusaudzis jebkurus pārdzīvojumus
labāk glabā sevī - viņš zina, ka mātes vai tēva reakcija
nepavisam nebūs tāda, kādu viņš gaida. Tā notika ar 15 gadīgo
Katju. Pēc ilgas pierunāšanas meitene mātei atzinās, ka klases biedrs,
ar kuru draudzējās, sācis no viņas izvairīties. Māte, vēlot
meitai, protams, tikai labu, jauno cilvēku burtiski "iemina grīdā". Centās
apgalvot, ka viņš viņai "nekad nav paticis", viņam "nav ne izskata, ne
iznesības", un Katjai "tādu būs vēl miljons". Katjas māte nesaprata,
ka meitai vajadzīgi pavisam citi - atbalsta un sapratnes vārdi. 13 gadīgās
Lizas māte rīkojās savādāk: veselu nedēļu viņa ar meitu
runāja par bijušo Lizas zēnu. Māte neatļāvās pateikt nevienu
sliktu vārdu par pusaudzi, bez kura Lizai negribējās dzīvot. Māte
vīrišķīgi uzņēma jaunumus, ka jaunie cilvēki ne vienu reizi
vien skūpstījušies un "pat domājuši par kaut ko vairāk", un
pastāstīja gadījumus no savas dzīves - tie varbūt patiesībai atbilda
tikai daļēji, taču ciešanu pārņemto meitu spēja nomierināt.
Svarīgi ielāgot, ka gadījumā, ja mīlestībai nav atbildes,
pusaudža pasaule sašaurinās uz vienu konkrētu cilvēku, viņš
it kā ieķīlējas uz savu kaisles objektu, tādēļ visiem
līdzekļiem jācenšas atbīdīt sienu, aiz kuras bērns
cenšas paslēpties.
Kā pusaudzim atvieglot vienpusīgas mīlestības sāpes?
KO DARĪT
1. Uzmanīgi noklausīties paskaidrojumus, kādēļ
jūsu bērnam tā patīk tas zēns vai meitene.
2. Noskaidrot iespējamās versijas, kāpēc
pazudusi interese no viņa/viņas puses.
3. Kopīgi izstrādāt uzvedības scenāriju - neuzbāzties,
pēc iespējas izvairīties no vietām, kurās uzturas "mocītājs" u.c.
4. Paskaidrot, ka laiks ārstē un sāpes samazināsies.
5. Pieļaut, ka tāds notikumu pavērsiens nozīmē:
satikšanās ar "īsto" cilvēku vēl priekšā.
6. Piedāvāt pusaudzim "manevrus domu novirzīšanai": pastaigas,
dejas, peldēšanu, izšūšanu krustdūrienos - visu to,
par ko viņš interesējies agrāk, vai arī pilnīgi jaunas
aizraušanās.
KO NEDARĪT
1. Nekritizēt mīlas objektu.
2. Meitām neteikt "visi vīrieši vienādi"
vai "tieši tāds pats kā tavs tētis".
3. Necensties pārliecināt, ka "pēc mēneša
tu par viņu pat domāt aizmirsīsi".
4. Nepiedāvāt draudzēties ar kaimiņu/kaimiņieni -
"viņš/viņa taču ir tik labs/jauka!"
5. Nedot tāda tipa padomus, kā "tev vēl agri par to domāt".
Laimīga mīlestība
Visi mēs zinām kaut vienu paziņu vai paziņu paziņu,
kuri viens otru iemīlēja vēl skolā un ir laimīgi kopā
līdz pat šai dienai. Par to, kā tas notiek, uzņemta filma
"Pat sapņos nerādījās", kuru Daša un Ļoša
uzskata par "savējo". Jaunie cilvēki iepazinās baseinā un
abi apgalvo, ka tā bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena.
Starp citu, pret šo mīlestību nostājas abu vecāki.
14 gadīgās Dašas māte uzskata, ka meitai vēl par agru
draudzēties ar zēniem, un pat taisās 16 gadīgo Ļošu
"iesēdināt" par mazgadīgas pavešanu. Kontaktu ar Dašu
viņa zaudējusi pilnībā, meita māti uzskata par ienaidnieku
un plāno bēgt no mājām. Viņa atsakās runāt ar
vecākiem, jo "viņi mani nesaprot". Ļošas vecāki arī
nav sajūsmā par dēla pāragrajām attiecībām ar
meiteni, taču pilnībā viņam uzticas un ir pārliecināti,
ka dēls "muļķības nesastrādās".
Kā reaģēt uz pusaudžu mīlestību?
KO DARĪT
1. Priecāties par dēla/meitas pozitīvām
emocijām un spēcīgām jūtām.
2. Paskaidrot, ka mīlestība - tā ir liela atbildība.
3. Rūpīgi pasargāt no neapdomātas rīcības.
4. Runāt par dzimumattiecībām, dzimumtieksmi un izsargāšanos.
KO NEDARĪT
1. Nesaukt pusaudzi par izlaidīgu.
2. Nekritizēt mīlas objektu.
3. Nelietot tādus izteicienus, kā "pārnesīsi stērbelē",
"atradies varonis-mīlētājs" u.c.
"Kā jūs jahtu nosauksiet, tā viņa arī peldēs"
13 gadīgās Marijas vecāki savu meitu vairs nepazina. "Ne no šā,
ne tā" agrāk dzīvespriecīgā un sabiedriskā meitene
pārvērtusies ļaunā, agresīvā būtnē. Bet viss
sākās ar dietu: apaļīgā Maša nolēma notievēt.
Māte meitu atbalstīja un pati kontrolēja viņas uzturu - laikā,
kad vecāki un jaunākais brālis ēda iecienītos ceptos kartupeļus
ar karbonādi, Mašai tika piedāvāti tvaicēti dārzeņi un citi
dietiski "gardumi". Tēvs katru dienu atzīmēja meitas panākumus ar
tādām frāzēm, kā "drīz tu pārstāsi būt "tauklodīte"
un "liekas, ka tev vēderiņš jau ierāvies". Ģimenes padomē tika
apspriestas Mašas nakts gaitas uz ledusskapi, bet māte smiedamās stāstīja
draudzenēm, ka "Vasuāliju Lohankinu nodevusi signalizācija": Maša bija aizmirsusi
to izslēgt, kad naktī gribējusi iestiprināties. Vecāki bija no sirds
pārliecināti, ka dzīvo līdz meitas interesēm. Par cik pašiem
nebija nosliece uz aptaukošanos, viņi nestādījās priekšā,
cik mokoši Mašai bija apzināties savu "PILNvērtību". Apspriežot
situāciju, mēs šai ģimenei izstrādājām pilnīgi jaunus
uzvedības noteikumus: no šī brīža mājās visi lietoja tikai
pilnvērtīgu uzturu, neēda pēc 19, bet māte kopā ar Mašu
sāka apmeklēt sporta zāli. Maša atkal kļuva par "tēva princesīti"
un "mātes prieku", bet uz visiem negatīvajiem izteicieniem attiecībā uz
Mašas izskatu tika uzlikts tabu.
Kā reaģēt, ja pusaudzis nav apmierināts ar savu izskatu
KO DARĪT
1. Katru reizi bērnam atkārtot, ka viņš vecākiem
ir pats skaistākais pasaulē un ka jūs mīlat viņu tādu,
kāds viņš ir.
2. Atbalstīt pusaudzi, ja viņš tiecas savu izskatu izmainīt -
vai tā būtu frizūra, makijāža vai nodarbības sporta zālē.
3. Norādīt uz tādām ārējā izskata un figūras
pozitīvajām īpašībām, par kurām nav jāšaubās:
biezi mati, skaistas acis, maiga āda, garas kājas u.c.
4. Kopīgi izstrādāt plānu figūras korekcijai -
nodarbības sporta zālē, dejas, peldēšana, cīņas sports.
5. Nodrošināt veselīgu un sabalansētu uzturu ne tikai pusaudzim,
bet arī visiem pārējiem ģimenes locekļiem.
6. Iedvest pārliecību, ka viss ir paša rokās.
KO NEDARĪT
1. Nebalstīties uz iedzimtību (piemēram, "visiem vīriešiem
mūsu dzimtā ir līkas kājas").
2. Nesaukt dēlus par vārguļiem, mīkstpēdiņiem,
zaļiem zēniņiem, bet meitas nesalīdzināt ar citām
meitenēm, klases biedrenēm, modelēm.
3. Nerunāt - "skaistums, tas nav galvenais, atradīsies cilvēks,
kas novērtēs arī citas tavas labās īpašības".
4. Neatmest ar roku pusaudža izskata problēmām,
lai arī cik sadomātas tās jums liktos.
Atdodiet man tēti!
Līdz 14 gadu vecumam Ļenai bija teicams kontakts ar vecākiem.
Viņa labi mācījās un nesagādāja ģimenei
nekādas rūpes. Māte stāsta, ka "viss izmainījies vienas
dienas laikā", lai gan pati Ļena atzinās, ka attālinājusies
no vecākiem daudz agrāk. Viņu nomocīja neizprotams nemiers,
negribējās uzturēties mājās, arī draugi bija apnikuši.
Mācībās Ļena palaidās - izņemot bioloģiju, ar kuru
aizrāvās kopš bērnības. Kādu reizi, klausoties skolotāja
stāstu par ģenētiku, Ļenu pārsteidza kāds minējums.
Mājās māte negribot atzinās, ka tētis patiesībā nav
viņas bioloģiskais tēvs. Kaut arī īsto tēvu meitene satika
tikai pēc divdesmit gadiem, atklātais "noslēpums" palīdzēja
izvairīties no depresijas. Māte paskaidroja meitai, kāpēc slēpusi
bioloģiskā tēva eksistenci, un, kaut arī Ļenu viņas argumenti
nepārliecināja, tomēr pēc patiesības uzzināšanas meitenes
stāvoklis krasi uzlabojās.
Pēdējā laikā zinātnieki aizvien augstāk novērtē
ģenētiskā līmeņa informāciju. Kā piemēru var minēt
pēckara Vāciju: katastrofāli trūka vīriešu, tādēļ
daudzas sievietes dzemdēja bērnus mākslīgās apaugļošanas
ceļā. Kāds bija varas vīru pārsteigums, kad atklājās: 90% no
mēģenē dzimušajiem bērniem vairāku gadu laikā bija
emigrējuši uz Ameriku - spermas donoru dzimteni!
Ja bioloģiskais tēvs nedzīvo kopā ar jums
1. Neatņemiet tēvam un bērnam tiesības zināt vienam par otra eksistenci.
2. Atsaucieties par tēvu tikai pozitīvi. Arī tad, ja viņš
ir pēdējais nelietis un pametis jūs grūtniecības stāvoklī
bez iztikas līdzekļiem, neatklājiet pusaudzim šīs detaļas.
Sakiet, ka viņš vēl nebija gatavs uzņemties tādu atbildību -
būt tēvam (un jūs patiesības priekšā necik nesagrēkosiet).
3. Atminieties, ka attiecības ar tēvu projicē pusaudža
attiecības ar nākamo sievu/vīru.
4. Necentieties izjaukt pusaudža un tēva tikšanās reizes.
Pat arī tad, ja bioloģiskais tēvs nav sajūsmā par tikšanos
ar "aizmirsto" bērnu, viņš pēc iepazīšanās savas
domas var mainīt.
5. Brīdiniet pusaudzi, ka tikšanās ar bioloģisko tēvu var
dot pavisam citus rezultātus, nekā viņš sagaida.
Ja ir aizdomas, ka pusaudzim ir depresija sākuma vai smagā stadijā,
vienmēr sākumā cenšaties ar viņu parunāt. Izvairieties
no darbaudzinātāja toņa ("Nu, kādi tad tavā vecumā var
būt pārdzīvojumi?") un pavēlēm ("Tūlīt tu man visu
izstāstīsi!"), nevienkāršojiet, bet arī nepārspīlējiet
problēmas nopietnību. Ja pusaudzis negrib būt atklāts - ar varu nespiediet.
Atlieciet sarunu uz stundu vai dienu, ar visu savu izskatu liekot saprast, ka jums savam bērnam
ļoti gribās palīdzēt. Ja pusaudzis sācis runāt - nesteidziniet viņu
("Tu spied laukā vārdus pa tējkarotei stundā!") un nepārtrauciet stāsta
vidū ("Laiks gatavot vakariņas"). Nevajag baidīties lūgt palīdzību
profesionāļiem - psihologiem un psihoterapeitiem. Daudzos gadījumos problēma
slēpjas nevis pusaudzī, bet mūsu neprasmē ar viņu apieties.
TATJANA JEGOROVA psihoterapeiteRīga
Tālr. 26733954
E-mail:t@bmg.lv
|