Kas tas ir?

No medicīnas viedokļa, depresija - slimīga grūtsirdība, nomāktība, bezizejas izmisums, raksturīgi daudzām psihiskām slimībām. Depresija bieži rodas kā reakcija pēc grūtas situācijas dzīvē, kā blakusparādība daudzām psihiskajām saslimšanām (maniakāli-depresīvā psihoze, šifofrēnija u.c.) neirozēm, kā arī ilgstoši lietojot dažas zāles un slimojot ar fiziska rakstura slimībām. Dažreiz par depresiju sauc arī cilvēka dabīgo reakciju pēc nepatīkamiem pārdzīvojumiem, neveiksmēm dzīvē un psihiskām traumām. Vecāku uzdevums - adekvāti novērtēt pusaudža stāvokli un pielikt visus spēkus, lai garīga rakstura diskomforts nepārietu slimībā.

No kurienes tā rodas?

Cēloņi pusaudžu depresijai var būt visdažādākie: nesaskaņas ģimenē, sliktas sekmes skolā, problēmas ar klases biedriem vai skolotājiem, neapmierinātība ar savu izskatu, zems pašnovērtējums, tuva cilvēka nāve, jebkuri citi pārdzīvojumi. Tas ir - ja darbojas kāds pastāvīgs uzbudinājums, kas pusaudzi nomāc dienām un naktīm. Ja kādu dienu jūsu bērns, atgriezies no skolas, atsakās no pusdienām un ieslēdzas savā istabā, nevajag steigties ar diagnozes noteikšanu - katram ir tiesības uz sliktu garastāvokli. Bet, ja jūs sākat ievērot, ka krasi izmainījusies viņa uzvedība - slikti guļ vairākas naktis pēc kārtas, zaudējis apetīti, ierāvies sevī, kaut ko slepenībā raksta, pārstājis tikties ar draugiem, nemitīgi apvaino savus tuviniekus vienaldzībā vai, tieši otrādi, "krišanā uz nerviem" un sāk runāt par eksistenci vispār, bet detalizētāk par nāvi - pēdējais laiks sākt satraukties.

Labākā terapija - sarunas

To, cik svarīgi, ja vecākiem ar bērniem ir labs kontakts, zina visi. Un daudzi vecāki pie manis pieņemšanā apgalvo, ka saskarsme ar bērniem ir "pietiekama". Taču, analizējot konkrētas situācijas, izrādās, ka sarunas tiek vestas pamatā sadzīves līmenī - tie ir dežūrjautājumi un atbildes par skolu un draugiem. Vecāki neuztver bērna raidītos signālus un no sirds ir pārliecināti - ja, piemēram, pusaudzis sastrīdējies ar klases biedru, tad var apmierināties ar frāzi "Nekas, rīt salīgsiet mieru". Rezultātā pusaudzis jebkurus pārdzīvojumus labāk glabā sevī - viņš zina, ka mātes vai tēva reakcija nepavisam nebūs tāda, kādu viņš gaida. Tā notika ar 15 gadīgo Katju. Pēc ilgas pierunāšanas meitene mātei atzinās, ka klases biedrs, ar kuru draudzējās, sācis no viņas izvairīties. Māte, vēlot meitai, protams, tikai labu, jauno cilvēku burtiski "iemina grīdā". Centās apgalvot, ka viņš viņai "nekad nav paticis", viņam "nav ne izskata, ne iznesības", un Katjai "tādu būs vēl miljons". Katjas māte nesaprata, ka meitai vajadzīgi pavisam citi - atbalsta un sapratnes vārdi. 13 gadīgās Lizas māte rīkojās savādāk: veselu nedēļu viņa ar meitu runāja par bijušo Lizas zēnu. Māte neatļāvās pateikt nevienu sliktu vārdu par pusaudzi, bez kura Lizai negribējās dzīvot. Māte vīrišķīgi uzņēma jaunumus, ka jaunie cilvēki ne vienu reizi vien skūpstījušies un "pat domājuši par kaut ko vairāk", un pastāstīja gadījumus no savas dzīves - tie varbūt patiesībai atbilda tikai daļēji, taču ciešanu pārņemto meitu spēja nomierināt.

Svarīgi ielāgot, ka gadījumā, ja mīlestībai nav atbildes, pusaudža pasaule sašaurinās uz vienu konkrētu cilvēku, viņš it kā ieķīlējas uz savu kaisles objektu, tādēļ visiem līdzekļiem jācenšas atbīdīt sienu, aiz kuras bērns cenšas paslēpties.

Kā pusaudzim atvieglot vienpusīgas mīlestības sāpes?

KO DARĪT

1. Uzmanīgi noklausīties paskaidrojumus, kādēļ jūsu bērnam tā patīk tas zēns vai meitene.
2. Noskaidrot iespējamās versijas, kāpēc pazudusi interese no viņa/viņas puses.
3. Kopīgi izstrādāt uzvedības scenāriju - neuzbāzties, pēc iespējas izvairīties no vietām, kurās uzturas "mocītājs" u.c.
4. Paskaidrot, ka laiks ārstē un sāpes samazināsies.
5. Pieļaut, ka tāds notikumu pavērsiens nozīmē: satikšanās ar "īsto" cilvēku vēl priekšā.
6. Piedāvāt pusaudzim "manevrus domu novirzīšanai": pastaigas, dejas, peldēšanu, izšūšanu krustdūrienos - visu to, par ko viņš interesējies agrāk, vai arī pilnīgi jaunas aizraušanās.

KO NEDARĪT

1. Nekritizēt mīlas objektu. 2. Meitām neteikt "visi vīrieši vienādi" vai "tieši tāds pats kā tavs tētis".
3. Necensties pārliecināt, ka "pēc mēneša tu par viņu pat domāt aizmirsīsi".
4. Nepiedāvāt draudzēties ar kaimiņu/kaimiņieni - "viņš/viņa taču ir tik labs/jauka!"
5. Nedot tāda tipa padomus, kā "tev vēl agri par to domāt".

Laimīga mīlestība

Visi mēs zinām kaut vienu paziņu vai paziņu paziņu, kuri viens otru iemīlēja vēl skolā un ir laimīgi kopā līdz pat šai dienai. Par to, kā tas notiek, uzņemta filma "Pat sapņos nerādījās", kuru Daša un Ļoša uzskata par "savējo". Jaunie cilvēki iepazinās baseinā un abi apgalvo, ka tā bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena. Starp citu, pret šo mīlestību nostājas abu vecāki. 14 gadīgās Dašas māte uzskata, ka meitai vēl par agru draudzēties ar zēniem, un pat taisās 16 gadīgo Ļošu "iesēdināt" par mazgadīgas pavešanu. Kontaktu ar Dašu viņa zaudējusi pilnībā, meita māti uzskata par ienaidnieku un plāno bēgt no mājām. Viņa atsakās runāt ar vecākiem, jo "viņi mani nesaprot". Ļošas vecāki arī nav sajūsmā par dēla pāragrajām attiecībām ar meiteni, taču pilnībā viņam uzticas un ir pārliecināti, ka dēls "muļķības nesastrādās".

Kā reaģēt uz pusaudžu mīlestību?

KO DARĪT

1. Priecāties par dēla/meitas pozitīvām emocijām un spēcīgām jūtām.
2. Paskaidrot, ka mīlestība - tā ir liela atbildība.
3. Rūpīgi pasargāt no neapdomātas rīcības.
4. Runāt par dzimumattiecībām, dzimumtieksmi un izsargāšanos.

KO NEDARĪT

1. Nesaukt pusaudzi par izlaidīgu.
2. Nekritizēt mīlas objektu.
3. Nelietot tādus izteicienus, kā "pārnesīsi stērbelē", "atradies varonis-mīlētājs" u.c.

"Kā jūs jahtu nosauksiet, tā viņa arī peldēs"

13 gadīgās Marijas vecāki savu meitu vairs nepazina. "Ne no šā, ne tā" agrāk dzīvespriecīgā un sabiedriskā meitene pārvērtusies ļaunā, agresīvā būtnē. Bet viss sākās ar dietu: apaļīgā Maša nolēma notievēt. Māte meitu atbalstīja un pati kontrolēja viņas uzturu - laikā, kad vecāki un jaunākais brālis ēda iecienītos ceptos kartupeļus ar karbonādi, Mašai tika piedāvāti tvaicēti dārzeņi un citi dietiski "gardumi". Tēvs katru dienu atzīmēja meitas panākumus ar tādām frāzēm, kā "drīz tu pārstāsi būt "tauklodīte" un "liekas, ka tev vēderiņš jau ierāvies". Ģimenes padomē tika apspriestas Mašas nakts gaitas uz ledusskapi, bet māte smiedamās stāstīja draudzenēm, ka "Vasuāliju Lohankinu nodevusi signalizācija": Maša bija aizmirsusi to izslēgt, kad naktī gribējusi iestiprināties. Vecāki bija no sirds pārliecināti, ka dzīvo līdz meitas interesēm. Par cik pašiem nebija nosliece uz aptaukošanos, viņi nestādījās priekšā, cik mokoši Mašai bija apzināties savu "PILNvērtību". Apspriežot situāciju, mēs šai ģimenei izstrādājām pilnīgi jaunus uzvedības noteikumus: no šī brīža mājās visi lietoja tikai pilnvērtīgu uzturu, neēda pēc 19, bet māte kopā ar Mašu sāka apmeklēt sporta zāli. Maša atkal kļuva par "tēva princesīti" un "mātes prieku", bet uz visiem negatīvajiem izteicieniem attiecībā uz Mašas izskatu tika uzlikts tabu.

Kā reaģēt, ja pusaudzis nav apmierināts ar savu izskatu

KO DARĪT

1. Katru reizi bērnam atkārtot, ka viņš vecākiem ir pats skaistākais pasaulē un ka jūs mīlat viņu tādu, kāds viņš ir.
2. Atbalstīt pusaudzi, ja viņš tiecas savu izskatu izmainīt - vai tā būtu frizūra, makijāža vai nodarbības sporta zālē.
3. Norādīt uz tādām ārējā izskata un figūras pozitīvajām īpašībām, par kurām nav jāšaubās: biezi mati, skaistas acis, maiga āda, garas kājas u.c.
4. Kopīgi izstrādāt plānu figūras korekcijai - nodarbības sporta zālē, dejas, peldēšana, cīņas sports.
5. Nodrošināt veselīgu un sabalansētu uzturu ne tikai pusaudzim, bet arī visiem pārējiem ģimenes locekļiem.
6. Iedvest pārliecību, ka viss ir paša rokās.

KO NEDARĪT

1. Nebalstīties uz iedzimtību (piemēram, "visiem vīriešiem mūsu dzimtā ir līkas kājas").
2. Nesaukt dēlus par vārguļiem, mīkstpēdiņiem, zaļiem zēniņiem, bet meitas nesalīdzināt ar citām meitenēm, klases biedrenēm, modelēm.
3. Nerunāt - "skaistums, tas nav galvenais, atradīsies cilvēks, kas novērtēs arī citas tavas labās īpašības".
4. Neatmest ar roku pusaudža izskata problēmām, lai arī cik sadomātas tās jums liktos.

Atdodiet man tēti!

Līdz 14 gadu vecumam Ļenai bija teicams kontakts ar vecākiem. Viņa labi mācījās un nesagādāja ģimenei nekādas rūpes. Māte stāsta, ka "viss izmainījies vienas dienas laikā", lai gan pati Ļena atzinās, ka attālinājusies no vecākiem daudz agrāk. Viņu nomocīja neizprotams nemiers, negribējās uzturēties mājās, arī draugi bija apnikuši. Mācībās Ļena palaidās - izņemot bioloģiju, ar kuru aizrāvās kopš bērnības. Kādu reizi, klausoties skolotāja stāstu par ģenētiku, Ļenu pārsteidza kāds minējums. Mājās māte negribot atzinās, ka tētis patiesībā nav viņas bioloģiskais tēvs. Kaut arī īsto tēvu meitene satika tikai pēc divdesmit gadiem, atklātais "noslēpums" palīdzēja izvairīties no depresijas. Māte paskaidroja meitai, kāpēc slēpusi bioloģiskā tēva eksistenci, un, kaut arī Ļenu viņas argumenti nepārliecināja, tomēr pēc patiesības uzzināšanas meitenes stāvoklis krasi uzlabojās.

Pēdējā laikā zinātnieki aizvien augstāk novērtē ģenētiskā līmeņa informāciju. Kā piemēru var minēt pēckara Vāciju: katastrofāli trūka vīriešu, tādēļ daudzas sievietes dzemdēja bērnus mākslīgās apaugļošanas ceļā. Kāds bija varas vīru pārsteigums, kad atklājās: 90% no mēģenē dzimušajiem bērniem vairāku gadu laikā bija emigrējuši uz Ameriku - spermas donoru dzimteni!

Ja bioloģiskais tēvs nedzīvo kopā ar jums

1. Neatņemiet tēvam un bērnam tiesības zināt vienam par otra eksistenci.
2. Atsaucieties par tēvu tikai pozitīvi. Arī tad, ja viņš ir pēdējais nelietis un pametis jūs grūtniecības stāvoklī bez iztikas līdzekļiem, neatklājiet pusaudzim šīs detaļas. Sakiet, ka viņš vēl nebija gatavs uzņemties tādu atbildību - būt tēvam (un jūs patiesības priekšā necik nesagrēkosiet).
3. Atminieties, ka attiecības ar tēvu projicē pusaudža attiecības ar nākamo sievu/vīru.
4. Necentieties izjaukt pusaudža un tēva tikšanās reizes. Pat arī tad, ja bioloģiskais tēvs nav sajūsmā par tikšanos ar "aizmirsto" bērnu, viņš pēc iepazīšanās savas domas var mainīt.
5. Brīdiniet pusaudzi, ka tikšanās ar bioloģisko tēvu var dot pavisam citus rezultātus, nekā viņš sagaida.

Ja ir aizdomas, ka pusaudzim ir depresija sākuma vai smagā stadijā, vienmēr sākumā cenšaties ar viņu parunāt. Izvairieties no darbaudzinātāja toņa ("Nu, kādi tad tavā vecumā var būt pārdzīvojumi?") un pavēlēm ("Tūlīt tu man visu izstāstīsi!"), nevienkāršojiet, bet arī nepārspīlējiet problēmas nopietnību. Ja pusaudzis negrib būt atklāts - ar varu nespiediet. Atlieciet sarunu uz stundu vai dienu, ar visu savu izskatu liekot saprast, ka jums savam bērnam ļoti gribās palīdzēt. Ja pusaudzis sācis runāt - nesteidziniet viņu ("Tu spied laukā vārdus pa tējkarotei stundā!") un nepārtrauciet stāsta vidū ("Laiks gatavot vakariņas"). Nevajag baidīties lūgt palīdzību profesionāļiem - psihologiem un psihoterapeitiem. Daudzos gadījumos problēma slēpjas nevis pusaudzī, bet mūsu neprasmē ar viņu apieties.