Šis raksts bija publicēts žurnālā
COSMOPOLITEN 2005.g.jūlijā numurā.
Mūsu web-lapā tas tika publicēts ar raksta
autores ILZES GRAIKSTES atļauju.
PĒCKĀZU DEPRESIJA
Ir zināms, ka ne viena vien līgava ir kā
apsēsta ar savas Lielās dienas plānošanu
un sagatavošanu. Tas nav nekas neparasts. Bet kas notiek,
kad jaunlaulātie dodas mājās un uzsāk īsto
dzīvi? Reizēm šī dzīve nemaz vairs
nešķiet tik rožaina...
(Šis ir kādas meitenes stāsts, kurš tiek
izmantots kā raksta pamats)
Mūsu saderināšanās laiks bija trīs ar
pus mēnešu ilgs, bet savas kāzas es biju sākusi
plānot vēl ilgi, pirms vispār satiku savu nākamo
vīru. Viņš mani nemaz vēl nebija bildinājis,
kad es jau prātā sastādīju viesu sarakstu mūsu
kāzām. Savu kāzu plānus es sāku kalt jau kopš
13 gadu vecuma un bieži vien, izdomājusi kādu oriģinālu
vai interesantu ideju savai dzimšanas dienas ballītei, to neizmantoju,
bet nolēmu pataupīt kāzām.
Es sapratu, ka kāzas nav tik pat nozīmīgas kā, piemēram,
tie piecdesmit vai cik tur gadi, kas sekos pēc tam. Tomēr pati doma par
precēšanos un tas, ka es turpmāk savu iemīļoto
varēšu saukt par savu vīru, man šķita bezgala romantiska.
Kas var būt brīnišķīgāks par svinīgo zvērestu
visu draugu un tuvinieku klātbūtnē, ka es mīlēšu un
lološu savu izredzēto, līdz nāve mūs šķirs?!
Mūsu saderināšanās ieguva plašu rezonansi.
Mani apsveica pat cilvēki, kurus es tikko pazinu. Es saņēmu
zvanus un vēstules no draugiem un radiniekiem, kas gadiem ilgi nebija
redzēti. Visi bija tik priecīgi par mums! Kāzu sagatavošanas
darbi ritēja drudžaini, nogurdinoši un stresa pilni, un arī
es uzvedos diezgan juceklīgi, ja ņem vērā, ka savas kāzas
klusībā jau biju plānojusi gadiem ilgi. Pat kāzu rītā
Man nācās doties uz svinību norises vietu un savest
kārtībā apgaismojumu un ziedus. Izklausās mazliet
pārspīlēti, tomēr tas atmaksājās, jo kāzas
izdevās lieliskas, un es mīlēju katru šīs dienas
minūti. Katru brīdi es mēģināju paturēt
atmiņā, lai pēc tam visu mūžu varētu
atcerēties.
Mūsu medus mēnesis bija tikai nedēļu
ilgs, bet pēc atgriešanās es sāku justies mazliet
dīvaini. Paņēmu darbā pāris brīvdienu un
pavadīju tās visu dienu guļot uz dīvāna. Otrās
dienas vakarā sapratu, ka man ir depresija. "Kā tad tā?" es
domāju, "man nedrīkst būt depresija, jo es taču tikko
kā esmu apprecējusi savu sapņu vīrieti!" Sapratu, ka vaina
nav manā vīrā, bet manī pašā. Sāku sevi
vainot, ka esmu nepateicīga, kaprīza un pati nezinu, ko gribu.
Jutos ļoti vainīga, jo man taču bija tā paveicies, bet
tā vietā, lai baudītu savas laimes augļus, es mokos
depresijā. Es izstāstīju par notiekošo pāris saviem
draugiem un vīram, bet viņu neizpratne un apmulsums lika man
justies muļķīgi. Bet mani taču vienkārši
nomāca skumjas, ka Lielā diena ir pagājusi uz neatgriešanos,
man vairs nav pēc kā ilgoties un ko plānot, lai gan ar to
esmu nodarbojusies lielāko savas dzīves daļu. Un lai
gan arī turpmākajā dzīvē man būs lielas
svinības un balles, es vairs nekad nebūšu baltā un
mirdzošā līgava - vienīgā un neapstrīdamā
pasākuma zvaigzne.
Vēlāk viss kļuva vēl sliktāk. Es sāku
atcerēties, pārdomāt un pa jaunam izspēlēt
dažādas situācijas ar saviem bijušajiem puišiem,
tāpat man radās vēlēšanās kopā ar
draudzenēm doties uz dažādiem pasākumiem, ko nebiju
to darījusi jau gadiem ilgi. Nesapratu, kas ar mani notiek, un
sāku uztraukties. Izskatījās, ka arī neviens cits
no man apkārt esošajiem cilvēkiem to nesaprata. Paldies
Dievam, pēc kāda mēneša tas viss beidzās pats
no sevis. Tagad es saprotu, ka tas bija vienkārši stress,
jo es biju šķīrusies no savas iepriekšējās
dzīves, lai uzsāktu jaunu - man svešu un nepazīstamu.
Kāzas, kurām es biju piešķīrusi tik lielu
nozīmi, vienkārši bija robežšķirtne,
kura atdalīja šīs divas dzīves. Stress norima,
es pieradu pie savas jaunās dzīves un secināju, ka
tā nav nedz sveša, nedz biedējoša. Kopš
tā brīža ar mūsu laulību viss ir
vislabākajā kārtībā.
Jautājumi:
1. Vai skumjas, kas seko, kad kāzu juceklis ir
beidzies, nav vienkārši dabisks atslābums,
kā reakcija uz milzīgo adrenalīna
pieplūdumu iepriekš?
Sava ziņā tā arī var būt...
Bet tādā gadījumā atslābums ir
drīzāk patīkams un mierīgs. Bet šeit
aprakstītā reakcija vairāk atgādina skumjas
pēc kaut kā svarīga, bet pazaudēta. Visa
dzīve sadalīta - līdz šim un pēc tam...
Pirms kāzām tik daudz notikumu - atzīšanās
mīlestībā, bildināšana, radu aicināšana,
kleitas pielaikošana, gredzenu meklēšana. Līgava
jūtas svarīga, apburoša, pacilāta. Pēc tam
kāzas un - viss? Kā - viss? Visa dzīve bija plānota
tikai līdz šai noteiktai, vissvarīgākai un vienīgai
dienai. Bija mērķis. Vienā dienā mērķis
piepildījās un vienas dienas laikā arī pazuda.
Izveidojās tukšums. Vajag paiet zināmam laikam, līdz
tukšumu piepildīs jauns saturs, līdz izveidosies jauni
mērķi un cilvēks atgriezīsies no sapņiem
īstenībā.
2. Vai nav tā, ka parasti līgavas izsapņo
situāciju tikai "līdz tam", par pārējo
vienkārši domājot - "un pēc tam viņi
dzīvoja ilgi un laimīgi". Parasti meitenes līdz
pēdējam sīkumam izplāno savas kāzas,
bet nemaz nemēģina iztēloties precētas sievietes
dzīvi - kas mainīsies, kas būs savādāk.
Arī tā ir taisnība. Līgavas (arī
topošās līgavas-meitenes) plāno drīzāk
kāzas, nevis laulību... Izsapņotās kāzas ir
beigušās, un jaunā sieva sastopas ar kaut ko tādu,
kas nebija plānos - ikdienu.
Varbūt, ka tam arī domāts kāzu ceļojums -
pagarināt kāzu procesu, padarīt atgriešanos
ikdienā maigāku un pakāpeniskāku? Vairs nav kāzu,
bet svētki tomēr turpinās... Reizēm rodas sajuta, ka
šis ceļojums it kā savieno kāzu dienu ar laulāto
dzīvi. Kāzas - ne tikai sākums, tie ir arī daudzie
"vairs nekad mūžā..." Nekad mūža nebūs
baltas kāzu kleitas, nekad vairs nebūšu tik jauna un
svarīga, nekad nebūs klāt visi radi, nekad nebūs
tik skaista diena... Un tamlīdzīgas domas, pat drīzāk -
sajūtas. Protams, pēc tādām domām liekas, ka visa
dzīve ir pagātnē. Īpaši kāzu dienā var
spilgti izjust dzīves ātro gaitu un katra mirkļa
neatkārtojamību. Tas ir skaisti un reizē arī skumji.
Un paiet laiks, līdz atkal sāk veidoties nākotne -
"kādreiz mēs"...
"es biju šķīrusies no savas iepriekšējās
dzīves, lai uzsāktu jaunu - man svešu un nepazīstamu.
Kāzas, kurām es biju piešķīrusi tik lielu
nozīmi, vienkārši bija robežšķirtne,
kura atdalīja šīs divas dzīves" , raksta
vēstules autore.
Ir tiešām ļoti svarīgi atvadīties
no iepriekšējās dzīves, lai varētu
sākt jauno. Atvadoties reizēm kļūst skumji,
bet cita ceļa nav. Laba lieta - vecmeitu vakars, kas palīdz
novilkt svītru, atvadīties no neprecētas meitenes statusa,
sākt apzināties, ka pēc kazām attiecības ar
apkārtējiem cilvēkiem nevar palikt nemainīgas.
3. Bieži vien meitenes gaida, ka pēc
lielā notikuma, kura centrs ir viņa pati,
dzīve radikāli mainīsies un viss būs
savādāk. Visbiežāk viņas gaida
vilšanās, jo nekas jau patiesībā nav
mainījies - tas pats vīrietis (tikai nu jau vīrs),
tā pati dzīvesvieta (visbiežāk) un tas pats darbs.
Jā, bieži vien kāzu diena tiek uztverta ka
tāda robeža - īpaši tām līgavām,
kas precas pavisam jaunas. Vecā dzīve beidzas, jaunā
sākas! Bet jaunā dzīve reizēm neatšķiras
tik radikāli no vecās, kā tas liekas pirms kāzām.
Tiešam, statuss kā tāds jau attiecības nemaina...
Visbiežāk jūtas vīlušās tās sievietes,
kas gaidīja pārāk daudz brīnumu no oficiālās
laulību reģistrācijas - apprecēšos un tad ...
(varēšu darīt, ko gribu, neviens neapšaubīs
manu patstāvību, vīrs vairāk mīlēs,
draudzenes sapratīs, kura te vislabākā - ka saka,
vajadzīgo pasvītrot...). J Diemžēl tā
bieži gadās, ja kāzas uztver kā līdzekli,
nevis attiecību attīstības kārtējo fāzi.
Daudzas sievietes atzīst, ka pēc kāzām dzīve
īstenībā mainījusies ļoti maz...
Drīzāk tas tiešam ir kā stereotips pasaku
iespaidā - "tad viņi beidzot apprecējās un viņiem
sākas pavisam cita dzīve..."
4. Kas būtu jāņem vērā līgavām,
lai viņas varētu maksimāli izvairīties no šīs
pēckāzu depresijas? Kas jādara? Par ko vajadzētu padomāt
jau iepriekš?
Būtu svarīgi pašā sākumā plānot
līdz pēdējam sīkumam ne tikai kāzas, bet
arī laulību - kādu cilvēku vēlos blakus,
kā mēs dzīvosim, kā risināsim domstarpības,
kurš mazgās traukus, kas ies iepirkties, kā audzināsim
bērnus, kā veidosim attiecības ar vīra/sievas radiem,
kā pavadīsim atvaļinājumu un tml. Būtu labi
sastādīt plānu pirmajiem laulību mēnešiem -
o darīsim, kad kuru apciemosim, kā pavadīsim pirmās
laulībā nodzīvotās brīvdienas. Ir jaunas ģimenes,
kurās prot atrast bezgala daudz iemeslu svētkiem arī pēc
kāzām - pirmā mēneša (un pat nedēļas)
jubileja, pirmā mājas tīrīšanas diena, pirmais
teātra apmeklējums - jau kā vīram un sievai, pirmā
vizīte pie radiem, kāzu bilžu skatīšanās
vakars, pirmais pavasaris kopā, pirmais atvaļinājums un
vēl daudz kas cits! Tad paradās jauns iemesls gaidīt
kaut ko skaistu un patīkamu, gūstot atziņu, ka svētki
būs arī nākotnē. Ļoti svarīgi dot
jaunlaulātajiem kādu laiku (kaut vai dažas dienas)
pabūt kopā divatā, lai izbaudītu un izprastu sevi
jaunajā statusā. Svarīgi, lai kāzu sagatavošanas
laiks būtu pietiekoši ilgs, un šo procesu varētu
baudīt mirkli pa mirklim, nevis drūzmā un steigā.
Bet pēckāzu depresija? Tā gadās un pāriet...
Nevajag baidīties savā starpā runāt arī
par jūtām - skumjām, apātiju, nomāktību.
Nepieciešams saprast, ka ar frāzi - "un tad viņi
nosvinēja kāzas" pasakas parasti beidzas, bet dzīve -
tikai sākas. Nedrīkst sev ļaut skumt par to,
kas nekad vairs nebūs, bet likt priecāties par to, kas vēl
tikai sagaida.
Un pats galvenais - mīlēt vienam otru!
Esiet laimīgi!
Uz ILZES GRAIKSTES jautājumiem
atbildēja psiholoģe konsultante
Olga Skvorcova
Talr. - 6309832
Mail: olru@one.lv
|