Ir zināms, ka ne viena vien līgava ir kā apsēsta ar savas Lielās dienas plānošanu un sagatavošanu. Tas nav nekas neparasts. Bet kas notiek, kad jaunlaulātie dodas mājās un uzsāk īsto dzīvi? Reizēm šī dzīve nemaz vairs nešķiet tik rožaina...

Mūsu saderināšanās laiks bija trīs ar pus mēnešu ilgs, bet savas kāzas es biju sākusi plānot vēl ilgi, pirms vispār satiku savu nākamo vīru. Viņš mani nemaz vēl nebija bildinājis, kad es jau prātā sastādīju viesu sarakstu mūsu kāzām. Savu kāzu plānus es sāku kalt jau kopš 13 gadu vecuma un bieži vien, izdomājusi kādu oriģinālu vai interesantu ideju savai dzimšanas dienas ballītei, to neizmantoju, bet nolēmu pataupīt kāzām.

Es sapratu, ka kāzas nav tik pat nozīmīgas kā, piemēram, tie piecdesmit vai cik tur gadi, kas sekos pēc tam. Tomēr pati doma par precēšanos un tas, ka es turpmāk savu iemīļoto varēšu saukt par savu vīru, man šķita bezgala romantiska. Kas var būt brīnišķīgāks par svinīgo zvērestu visu draugu un tuvinieku klātbūtnē, ka es mīlēšu un lološu savu izredzēto, līdz nāve mūs šķirs?!

Mūsu saderināšanās ieguva plašu rezonansi. Mani apsveica pat cilvēki, kurus es tikko pazinu. Es saņēmu zvanus un vēstules no draugiem un radiniekiem, kas gadiem ilgi nebija redzēti. Visi bija tik priecīgi par mums! Kāzu sagatavošanas darbi ritēja drudžaini, nogurdinoši un stresa pilni, un arī es uzvedos diezgan juceklīgi, ja ņem vērā, ka savas kāzas klusībā jau biju plānojusi gadiem ilgi. Pat kāzu rītā

Man nācās doties uz svinību norises vietu un savest kārtībā apgaismojumu un ziedus. Izklausās mazliet pārspīlēti, tomēr tas atmaksājās, jo kāzas izdevās lieliskas, un es mīlēju katru šīs dienas minūti. Katru brīdi es mēģināju paturēt atmiņā, lai pēc tam visu mūžu varētu atcerēties.

Mūsu medus mēnesis bija tikai nedēļu ilgs, bet pēc atgriešanās es sāku justies mazliet dīvaini. Paņēmu darbā pāris brīvdienu un pavadīju tās visu dienu guļot uz dīvāna. Otrās dienas vakarā sapratu, ka man ir depresija. "Kā tad tā?" es domāju, "man nedrīkst būt depresija, jo es taču tikko kā esmu apprecējusi savu sapņu vīrieti!" Sapratu, ka vaina nav manā vīrā, bet manī pašā. Sāku sevi vainot, ka esmu nepateicīga, kaprīza un pati nezinu, ko gribu. Jutos ļoti vainīga, jo man taču bija tā paveicies, bet tā vietā, lai baudītu savas laimes augļus, es mokos depresijā. Es izstāstīju par notiekošo pāris saviem draugiem un vīram, bet viņu neizpratne un apmulsums lika man justies muļķīgi. Bet mani taču vienkārši nomāca skumjas, ka Lielā diena ir pagājusi uz neatgriešanos, man vairs nav pēc kā ilgoties un ko plānot, lai gan ar to esmu nodarbojusies lielāko savas dzīves daļu. Un lai gan arī turpmākajā dzīvē man būs lielas svinības un balles, es vairs nekad nebūšu baltā un mirdzošā līgava - vienīgā un neapstrīdamā pasākuma zvaigzne.

Vēlāk viss kļuva vēl sliktāk. Es sāku atcerēties, pārdomāt un pa jaunam izspēlēt dažādas situācijas ar saviem bijušajiem puišiem, tāpat man radās vēlēšanās kopā ar draudzenēm doties uz dažādiem pasākumiem, ko nebiju to darījusi jau gadiem ilgi. Nesapratu, kas ar mani notiek, un sāku uztraukties. Izskatījās, ka arī neviens cits no man apkārt esošajiem cilvēkiem to nesaprata. Paldies Dievam, pēc kāda mēneša tas viss beidzās pats no sevis. Tagad es saprotu, ka tas bija vienkārši stress, jo es biju šķīrusies no savas iepriekšējās dzīves, lai uzsāktu jaunu - man svešu un nepazīstamu. Kāzas, kurām es biju piešķīrusi tik lielu nozīmi, vienkārši bija robežšķirtne, kura atdalīja šīs divas dzīves. Stress norima, es pieradu pie savas jaunās dzīves un secināju, ka tā nav nedz sveša, nedz biedējoša. Kopš tā brīža ar mūsu laulību viss ir vislabākajā kārtībā.

Jautājumi:

1. Vai skumjas, kas seko, kad kāzu juceklis ir beidzies, nav vienkārši dabisks atslābums, kā reakcija uz milzīgo adrenalīna pieplūdumu iepriekš?

Sava ziņā tā arī var būt... Bet tādā gadījumā atslābums ir drīzāk patīkams un mierīgs. Bet šeit aprakstītā reakcija vairāk atgādina skumjas pēc kaut kā svarīga, bet pazaudēta. Visa dzīve sadalīta - līdz šim un pēc tam... Pirms kāzām tik daudz notikumu - atzīšanās mīlestībā, bildināšana, radu aicināšana, kleitas pielaikošana, gredzenu meklēšana. Līgava jūtas svarīga, apburoša, pacilāta. Pēc tam kāzas un - viss? Kā - viss? Visa dzīve bija plānota tikai līdz šai noteiktai, vissvarīgākai un vienīgai dienai. Bija mērķis. Vienā dienā mērķis piepildījās un vienas dienas laikā arī pazuda. Izveidojās tukšums. Vajag paiet zināmam laikam, līdz tukšumu piepildīs jauns saturs, līdz izveidosies jauni mērķi un cilvēks atgriezīsies no sapņiem īstenībā.

2. Vai nav tā, ka parasti līgavas izsapņo situāciju tikai "līdz tam", par pārējo vienkārši domājot - "un pēc tam viņi dzīvoja ilgi un laimīgi". Parasti meitenes līdz pēdējam sīkumam izplāno savas kāzas, bet nemaz nemēģina iztēloties precētas sievietes dzīvi - kas mainīsies, kas būs savādāk.

Arī tā ir taisnība. Līgavas (arī topošās līgavas-meitenes) plāno drīzāk kāzas, nevis laulību... Izsapņotās kāzas ir beigušās, un jaunā sieva sastopas ar kaut ko tādu, kas nebija plānos - ikdienu.

Varbūt, ka tam arī domāts kāzu ceļojums - pagarināt kāzu procesu, padarīt atgriešanos ikdienā maigāku un pakāpeniskāku? Vairs nav kāzu, bet svētki tomēr turpinās... Reizēm rodas sajuta, ka šis ceļojums it kā savieno kāzu dienu ar laulāto dzīvi. Kāzas - ne tikai sākums, tie ir arī daudzie "vairs nekad mūžā..." Nekad mūža nebūs baltas kāzu kleitas, nekad vairs nebūšu tik jauna un svarīga, nekad nebūs klāt visi radi, nekad nebūs tik skaista diena... Un tamlīdzīgas domas, pat drīzāk - sajūtas. Protams, pēc tādām domām liekas, ka visa dzīve ir pagātnē. Īpaši kāzu dienā var spilgti izjust dzīves ātro gaitu un katra mirkļa neatkārtojamību. Tas ir skaisti un reizē arī skumji. Un paiet laiks, līdz atkal sāk veidoties nākotne - "kādreiz mēs"...

"es biju šķīrusies no savas iepriekšējās dzīves, lai uzsāktu jaunu - man svešu un nepazīstamu. Kāzas, kurām es biju piešķīrusi tik lielu nozīmi, vienkārši bija robežšķirtne, kura atdalīja šīs divas dzīves" , raksta vēstules autore.

Ir tiešām ļoti svarīgi atvadīties no iepriekšējās dzīves, lai varētu sākt jauno. Atvadoties reizēm kļūst skumji, bet cita ceļa nav. Laba lieta - vecmeitu vakars, kas palīdz novilkt svītru, atvadīties no neprecētas meitenes statusa, sākt apzināties, ka pēc kazām attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem nevar palikt nemainīgas.

3. Bieži vien meitenes gaida, ka pēc lielā notikuma, kura centrs ir viņa pati, dzīve radikāli mainīsies un viss būs savādāk. Visbiežāk viņas gaida vilšanās, jo nekas jau patiesībā nav mainījies - tas pats vīrietis (tikai nu jau vīrs), tā pati dzīvesvieta (visbiežāk) un tas pats darbs.

Jā, bieži vien kāzu diena tiek uztverta ka tāda robeža - īpaši tām līgavām, kas precas pavisam jaunas. Vecā dzīve beidzas, jaunā sākas! Bet jaunā dzīve reizēm neatšķiras tik radikāli no vecās, kā tas liekas pirms kāzām. Tiešam, statuss kā tāds jau attiecības nemaina... Visbiežāk jūtas vīlušās tās sievietes, kas gaidīja pārāk daudz brīnumu no oficiālās laulību reģistrācijas - apprecēšos un tad ... (varēšu darīt, ko gribu, neviens neapšaubīs manu patstāvību, vīrs vairāk mīlēs, draudzenes sapratīs, kura te vislabākā - ka saka, vajadzīgo pasvītrot...). J Diemžēl tā bieži gadās, ja kāzas uztver kā līdzekli, nevis attiecību attīstības kārtējo fāzi. Daudzas sievietes atzīst, ka pēc kāzām dzīve īstenībā mainījusies ļoti maz... Drīzāk tas tiešam ir kā stereotips pasaku iespaidā - "tad viņi beidzot apprecējās un viņiem sākas pavisam cita dzīve..."

4. Kas būtu jāņem vērā līgavām, lai viņas varētu maksimāli izvairīties no šīs pēckāzu depresijas? Kas jādara? Par ko vajadzētu padomāt jau iepriekš?

Būtu svarīgi pašā sākumā plānot līdz pēdējam sīkumam ne tikai kāzas, bet arī laulību - kādu cilvēku vēlos blakus, kā mēs dzīvosim, kā risināsim domstarpības, kurš mazgās traukus, kas ies iepirkties, kā audzināsim bērnus, kā veidosim attiecības ar vīra/sievas radiem, kā pavadīsim atvaļinājumu un tml. Būtu labi sastādīt plānu pirmajiem laulību mēnešiem - o darīsim, kad kuru apciemosim, kā pavadīsim pirmās laulībā nodzīvotās brīvdienas. Ir jaunas ģimenes, kurās prot atrast bezgala daudz iemeslu svētkiem arī pēc kāzām - pirmā mēneša (un pat nedēļas) jubileja, pirmā mājas tīrīšanas diena, pirmais teātra apmeklējums - jau kā vīram un sievai, pirmā vizīte pie radiem, kāzu bilžu skatīšanās vakars, pirmais pavasaris kopā, pirmais atvaļinājums un vēl daudz kas cits! Tad paradās jauns iemesls gaidīt kaut ko skaistu un patīkamu, gūstot atziņu, ka svētki būs arī nākotnē. Ļoti svarīgi dot jaunlaulātajiem kādu laiku (kaut vai dažas dienas) pabūt kopā divatā, lai izbaudītu un izprastu sevi jaunajā statusā. Svarīgi, lai kāzu sagatavošanas laiks būtu pietiekoši ilgs, un šo procesu varētu baudīt mirkli pa mirklim, nevis drūzmā un steigā. Bet pēckāzu depresija? Tā gadās un pāriet... Nevajag baidīties savā starpā runāt arī par jūtām - skumjām, apātiju, nomāktību. Nepieciešams saprast, ka ar frāzi - "un tad viņi nosvinēja kāzas" pasakas parasti beidzas, bet dzīve - tikai sākas. Nedrīkst sev ļaut skumt par to, kas nekad vairs nebūs, bet likt priecāties par to, kas vēl tikai sagaida.