Mūsdienīga sieviete - dīvains un pretrunīgs radījums. Daudz pretrunīgāks par to, ko vīrieši (starp citu, arī pašas sievietes) pieraduši redzēt sev līdzās tūkstošiem gadu.

Tā ir sieviete, kas vēlas būt vienlaicīgi gan spēcīga, gan vāja. Sieviete, kas cenšas apvienot un sabalansēt mātes sūtību, karjeru, mīlestību un pašapliecināšanos, ciešot pati, liekot ciest citiem un ar sava varenā intelekta palīdzību cenšoties visus (tai skaitā arī sevi) pārliecināt, ka šīs ciešanas vai nu izdomātas, vai normālas (kā kuram labāk patīk). Vīrieši no tādas sievietes baidās, pati viņa par sevi brīnās, atklājot jaunas šķautnes savās jūtās un vēlmēs. Viss šis haoss civilizētai cilvēcei izsauc smagas galvas sāpes, kas pārvēršas neizturamā migrēnā, kad sieva sāk pelnīt vairāk kā vīrs…

Pavisam nesen sievietes loma bija kaut ne ļoti optimistiska, tomēr strikti noteikta. Māja, sadzīve, mātes rūpes, atkarība…

Tagad sieviete savu lomu un vietu sabiedrībā var izvēlēties, un šī izvēles brīvība, kā vienmēr, nozīmē atbildību un veselu rindu jautājumu: Ko izvēlēties? Kā izvēlēties? Kā sasniegt to, ko vēlos? Un galvenais - ko darīt ar tām ne vienmēr apzinātām vajadzībām, vēlmēm, pēkšņi uzpeldējušiem instinktiem, kas skaļi piesakās pašā nepiemērotākajā momentā, un ko darīt ar vīriešiem, kuri kaujinieciski noskaņoti pret sieviešu svārstīšanos un taisnīgi vai netaisnīgi grib atgriezt "vecos, labos laikus" un atgūt savu vājo un viegli izprotamo sievu. Mums ar to visu jātiek galā, pie kam jāņem vērā, ka ir dažādi sieviešu tipi un dažādi attiecību tipi.

Varas un prioritātes problēma parasti tiek risināta vienkārši - kas pieņem galīgo lēmumu un kas rīkojas ar naudu.

Tradicionālais risinājums N1: vīrs - Ģimenes galva, sieva - vīra ēnā.

Skan skaisti un smaržo pēc tradīciju aromāta, drošības un miera mājās. Dzīvē šāds lomu sadalījums ir bez mākoņiem līdz laikam, līdz brīdim…Līdz kādam? Līdz brīdim, kamēr vīrs vēl ciena un mīl savu sievu, bet viņa to idealizē un dievina. Pie kam sievas vēlmei realizē sevi sabiedrībā jābūt pilnīgi atrofētai. Tikko vīrs atsalst pret savu sievu, tikko viņam sāk parādīties pretenzijas, jūtas pret citu sievieti jeb vienkārši garlaicība, lēmumi vairs netiek pieņemti par labu sievai, un viņai nav nekādu iespēju kaut ko mainīt, ietekmēt vīru vai aizstāvēt sevi.

Tāda pozīcija sievietei kļūst bīstama. Sieviete, kas atrodas "vīra ēnā" kļūst ievainojama kā materiāli (viņa vienkārši nevar, neprot nodrošināt sevi un bērnus šķiršanās gadījumā), tā morāli: sociālajā vidē iziet vīrs, bet sieva, būdama mājās, slikti pārzina šo vidi, pat baidās no tās. Tāda sieviete līdz pēdējam centīsies saglabāt labas attiecības, piemēroties vīram, sevi pārlaužot, pārkāpjot pāri savām vēlmēm, nedodot vaļu jūtām un emocijām. Attiecību sistēmā "sieva vīra ēnā" vīrietis iziet pārbaudi ar varu, un viņam ir daudz iespēju kļūt par tirānu.

Ja šādā ģimenē sieviete uzdrošinās spert kādus patstāvīgus soļus sociālajā vidē, viņu gaida nežēlīgs presings, vīra pretošanās un draudi šķirties, no kā viņa visvairāk baidās.

Man ir stipras aizdomas, ka sievietes to zinājušas vienmēr un, tikko parādījusies mazākā iespēja, viņas, ar rokām un kājām metušās pa pavērto spraugu uz feminismu - prom no atkarības un mūžīgām bailēm no vīra.

Tradicionālais risinājums N2: Vīrs - galva, sieva - kakls.

Vīrietis pelna naudu, sieviete ar to rīkojas.

Atkal tradīciju aromāts, un pat patīkams mājiens par attiecību vienlīdzību.

Šī skaistā sistēma darbojas, kamēr vīrietis daudz pelna, bet sieviete prātīgi tērē (no vīrieša skata punkta). Jautājums par pārnestā mamuta lielumu un tā dalīšanu apetītlīgos gabalos atkal kļūst aktuāls, kad jūtu un savstarpējās dievināšanas plīvurs nokritis, un laulātais pāris nonācis pie draudīgajiem sadzīves jautājumiem. Kamēr ar mamutu pietiek visam un visiem, bet jūtas vēl veselas, sieva vēl joprojām jūtas kā mājas pavarda sargātāja, bet vīrs - gādātājs. Taču ģimenes dzīvei piemīt apbrīnojama īpašība radīt ne tikai bērnus, bet arī savstarpējās pretenzijas. Kad pretenziju daudzums sasniedz kritisko punktu, pilnīgi prognozējami dzirdēt "tu par maz nopelni, naudas nepietiek" un "tu es tā, kas neprot tērēt, naudu vienkārši izputini".

Vīrietis jūt, ka no regulāri pārvilktiem mamutiem viņam paliek tikai ausis un astes, bet visu pārējo aprij vēl kāds un nevar saprast, pa kuru laiku. Sievai liekas, ka viņa vairs nav mājas pavarda sargātāja, bet mājstrādniece, un viņai kaislīgi gribās pamieloties ar augļiem Ēdenes dārzā, nevis katru dienu virtuvē gatavot mamutu, bet pēc tam līdz vēlai naktij mazgāt traukus.

Tradicionālajā lomu sadalījumā ģimene saduras ar nopietnu krīzi un draudiem saraut attiecības, kad sieviete sāk just sevī vēlēšanos strādāt, un situācija kļūst pavisam traģiska, ja sieviete strādā un nopelna VAIRĀK par vīru.

Ja vīrieša un sievietes apziņā dominē tradicionālās vērtības, proti, par normālām tiek atzītas augstāk aprakstītās lomas, abi pārdzīvo šoku un katrs vēl papildus savas negatīvās izjūtas. Vīrietis jūtas pazemots un nospiests. Pazemots tāpēc, ka izrādījies vājāks par sievieti (pats savās acīs). Nevajadzīgs tāpēc, ka viņam vairs nav ko apgādāt un aizsargāt. Viņam kļūst grūti rūpēties par sievieti. Viņš zaudē savu vīrišķību un sāk neieredzēt sievieti par šo pazemojumu. Viņš jūt…draudus savai brīvībai un savai ietekmei uz sievieti…un viņš sāk atriebties. Atriebība var izpausties ar pašiem negaidītākajiem paņēmieniem. Vīrietis var pieprasīt, lai sieviete turpina nelokāmi pildīt savus ierastos pienākumus tikai tādēļ, ka viņa ir sieviete, atklāti vai slēpti sarīkot streiku un vispār nepieskarties mājas darbiem. Daļēji tas notiek arī tādēļ, ka viņš baidās - ja sāks darīt "sieviešu" darbus, zaudēs pēdējās vīrišķības paliekas, būs "zem tupeles" un pārstās sevi cienīt. Vīrietis var atkāpties, it kā "ieziet" no attiecībām, mēģināt dzīvot pats par sevi, lai neizjustu sievas ietekmi uz sevi. Viņš var nievājoši izturēties pret sievas panākumiem darbā, visādi uzsvērt viņas kļūdas un izskaidrot panākumus nevis ar viņas centību un paveiktā kvalitāti, bet ar apstākļu sakritību un priekšniecības aprobežotību.

Un visbeidzot, vīrietis var sist pa sāpīgāko vietu - atklāti runāt vai likt manīt, ka viņa sieva - slikta māte, slikta saimniece un slikta sieva (sieviete). Un, ja daudzas samierināsies būt nesievišķīgas, neuzmanīgas sievas un sliktas saimnieces, lai pašrealizētos, tad apvainojums par neuzmanību pret bērniem un mātes pienākumu nepildīšanu ir tik spēcīga svira, ka sieviete sāk justies neaizsargāta. Ko jūt sieviete? Vainas sajūta un bailes. Bet vēlāk - aizvainojums.

Bailes, ka netiks galā. Bailes, ka cietīs attiecības. Vainas sajūta vīra priekšā par to, ka ieņēmusi viņa vietu. Visdrīzāk sieviete visiem spēkiem centīsies būt "laba" - paspēt visu un iztapt visiem. Un pārrausies. Un tad uzpeldēs apvainojums - par to, ka nav palīdzības, sapratnes un pateicības. Un jautājums - priekš kam man vajadzīgas šādas attiecības? Taisnības labad jāatzīst, ka, tikko sieviete sāk pelnīt vairāk par vīru, viņa nereti uzvedās pretēji - nievājoši izturas pret vīrieti un cenšas visādos veidos ģimenē dominēt, kas katrā gadījumā noved pie attiecību saraušanas.

Ko var ieteikt?

Kā palīdzēt ģimenei, kurā vienam vai abiem laulātajiem saglabājusies tradicionālā domāšana, bet lomas atbilstoši sadalīt neizdodas? Cieš taču abi, arī bērni, kas dzīvo tādā ģimenē.

Kā varianti varētu noderēt:

- garš un ērkšķains ceļš ar sarunām, paskaidrojumiem, kura laikā laulātie mācīsies patiesi cienīt viens otra individualitāti (izturēt grūti, vajadzīga abu griba mainīties);
- KOPĪGS bizness, kurā savus spēkus ieliek abi, tad grūti būs izskaitļot, kurš īsti uztur ģimeni;
- ar sievas lielo naudu vīrietim palīdzēs samierināties savs interesants un svarīgs darbs sociālajā sfērā, par kuru gan viņš pats, gan citi cilvēki sāks cienīt;
- ļoti noderīgas ir ierīces, kas atvieglo mājas soli, sadzīvi, kā arī mājkalpotājas un aukles.

Loģisks risinājums - vienlīdzība

Šo pozīciju dabīgi pieņem daudzas sievietes, kurām ieaudzinātas tādas vērtības kā attīstība, laba izglītība un interesants darbs, kas nes labumu sabiedrībai.

Viņas tika audzinātas ar cieņu pret patstāvību, intelektu un garīgu izaugsmi. Nē, viņas, protams, zināja, ka pastāv arī mātes sūtība un sadzīve, taču tas noteikti nebija galvenais viņu dzīvē līdz 25 gadu vecumam. Viņas ir pilnīgi pārliecinātas, ka ģimene - tie ir kopīgi prieki un bēdas, savstarpējā palīdzība un abpusējs atbalsts.

Vīrietis, kas gatavs vienlīdzībai ar sievieti, ir mūslaiku ūnikums, un tādu ir maz. Iespējams, tas ir nākotnes vīrietis, kas gatavs gan strādāt, gan kartupeļus mizot, gan pēc darba dienas ar bērnu parotaļāties, un visu to pieņemt kā normālu. Biežāk vīrieši līdztiesību ar sievieti saprot tā, ka viņai ir tiesības arī strādāt, bet viņam vienmēr ir tiesības uz siltām vakariņām. Un sieviete, gaidot palīdzību it visā, brīnās un sāk aizdomāties, atklājusi, ka jēdzieni par vienlīdzību viņai ar vīru atšķiras...

Vispār, vienlīdzība ir laba tad, ja abi laulātie to izprot vienādi.

Kas notiek tādā ģimenē, ja sieviete sāk pelnīt vairāk? Ģimeni gaida pārbaudījums - nepadoties ilūzijai "vairāk naudas = vairāk tiesību". Galvenās laulāto emocijas - bažas (kā viss būs?) un…izbrīna…tādēļ, ka tieši tādas līdz šim laikam neiepazītas emocijas un direktīvas laulātie riskē sevī atklāt. Lieta tāda, ka lomu sadalījums liekas ne visai pierasts un dabisks, ja tas notiek ar prātu, un tādēļ sieviete var atklāt sevī lielu vēlēšanos paslēpties "vīra ēnā" un būt aizsargāta pēc bērna piedzimšanas, bet vīrs - naida un īgnuma jūtas par sievas veiksmīgu karjeru. Cilvēki nav gatavi šīm jūtām, pārdzīvo apjukumu un samulsumu, tāpēc, ka prāts viņiem saka vienu, bet jūtas - citu.

Vēl jo vairāk, tieši pateicoties prātošanai un vēlmei nonākt līdz kādam līdzsvaram attiecībās, pateicoties laulāto ieradumam cienīt otra tiesības, kas veidojies daudzu gadu garumā, šādai ģimenei ir iespēja pārdzīvot sievas "naudīgumu" un gūt no tā maksimālu labumu.

Ko ieteikt?

- veidot kopīgu finansu katliņu.
-ļaut arī vīram attīstīties, visādos veidos viņu uz to stimulējot. Vienmēr izrādīt cieņu pret viņa darbu, lai vīrs zinātu, ka sieva prot novērtēt to, ko viņš dara.
- sievai - atbalstīt, ja vīrs vēlas mainīt darbu un arī nopelnīt vairāk, vienlaicīgi likt viņam saprast, ka tas nav obligāti.
- biežāk dot vīram iespēju pieņemt lēmumus ģimenes jautājumos, lai neliktos, ka tas, kas pelna vairāk, ietekmē ģimenē arī notikumu gaitu;
- cik vien iespējams bieži pasvītrot, ka ģimene - tā ir kopīga lieta.

Skumjš risinājums: sieva - pie stūres, vīrs - uz dīvāna

Šādās ģimenēs sieva, kas nopelna vairāk par vīru, ir pierasta un normāla parādība. Viņa pieņem lēmumus, sadala naudu, spēlē drīzāk mātes, nevis mīļotās sievietes lomu. Sieviete jūtas pašpietiekama un pārliecināta, bet…vientuļa. Vīrs bieži aizkaitina, viņu grūti cienīt... Un tālāk sākas sajukums…tāpēc, ka tāda sieviete riskē pārstāt cienīt arī pati sevi. Sāk iedarboties senais mehānisms: sieviete ciena stipru vīrieti. Stipru vienalga ar ko. Ja viņai nav par ko sajūsmināties, nav par ko cienīt - viņa sev jautā - priekš kam man tāds vīrietis. Arī sievietes pašas pašvērtējums krītas, kamēr viņa ir ar šo vīrieti. Un viņai atliek vai nu attiecības saraut, vai pieņemt, ka vīrs - vēl viens bērns, viņas krusts, utt. un nest viņu tālāk pa dzīvi. Psiholoģiski šī pozīcija ir ērtāka, kā izliekas no pirmā acu uzmetiena. Pašpārliecinātība, lepnums, neatkarība un mocekles oreols. Taču ar laiku sakrājas aizkaitinājums, neapmierinātība un žēlums par savu likteni.

Ja sievai parādās liela nauda, tas tādai ģimenei vairs problēmas nesagādā. Tas vienīgi var pastiprināt vīra pasivitāti, un viņš varēs ar tīru sirdsapziņu turpināt gulēt uz dīvāna, jo stimuls piecelties un kaut kur iet būs līdzīgs nullei.

Secinājumi te uzprasās banāli - laba tā attiecību sistēma, kas ir lokana un plastiska. Jebkuras izmaiņas ģimene pārcieš labāk, ja lomas un pienākumi sadalīti, bet nav cieši nofiksēti. Tad no sievas, kas mainījusi darbu, netiek prasīts neiespējamais - lai mājās viss būtu kā agrāk, bet vīra darba zaudējums nekļūst par pamatu attiecību saraušanai vai badam. Palīdz māka izrunāties par jūtām un problēmām, kā arī mērķtiecīga virzība uz to, ko darīt, bet nevis uz to, kas vainīgs. Kad ģimene un apmierinājums ar dzīvi, kas tajā valda, tiek pieņemts kā kopīgais mērķis, tas apvieno un sekmē problēmu ātrāku atrisināšanu.

Palīdz cieņa pret otru un mīlestība kā tiekšanās uz to, lai viņam būtu labi.

Palīdz cieņa pret sevi…tādēļ, ka tad nav vēlēšanās kaut ko pierādīt un otru pazemot.

Un tomēr. Sieva nopelna vairāk kā vīrs. Kā to pārdzīvot?

Padomi sievai:

- centieties neapvainoties, ja vīrs uzreiz ar jums nespēj dalīties sajūsmā un lepnumā par veiksmīgu karjeru. Viņš šai situācijai pieiet piesardzīgi, tā rada draudus viņa drošībai, viņš ir satraucies, vai Jūs būsiet tāda kā agrāk, vai viņš būs Jums vajadzīgs (tikai nevajag viņam to teikt! Viņš neparko neatzīsies);
- nodrošiniet viņam stabilitātes sajūtu. Tāpat, kā agrāk, vāriet no rīta kafiju, pamasējiet muguru, bet vakaros kopīgi apspriežiet notikumus VIŅA darbā;
- sakiet, ka Jums vajadzīga viņa palīdzība (kaut vai tajā, kā tālāk plānot izdevumus);
- pasvītrojiet, ka nauda nav jūsu, bet ģimenes;
- dariet, ko gribiet, bet vīram jāzina, par ko jūs viņu cienāt;
- patiesi cieniet vīra intereses (un bērnu), viņiem nedrīkst pietrūkt Jūsu uzmanības apliecinājumu;
- runājiet par savām jūtām;
- ja mājās vajadzīga palīdzība - lūdziet un pateicieties, negaidiet, ka viņš pats iedomāsies, ko vajadzētu izdarīt;
- ļaujiet arī vīram augt (mācīties, mainīt darbu);
- ja ir iespējas un vēlēšanās, dibiniet kopīgu biznesu;
- paturiet parātā: vīrieša apziņā nauda gadsimtiem tikusi saistīta ar varu un pārākumu, lieciet viņam saprast, ka jūsu apziņā tā nav, ka vīra domas jums ir svarīgas, ka jūs esat gatava uz viņu paļauties, iet viņam līdz, atdot viņam laureāta godu visās lietās, ka jūs ar viņu nesacenšaties, bet lepojaties tikai ar saviem panākumiem, bet ne pārākumu pār savu vīru;
- lai uzvarētu strīdā vai pazemotu, nekad nepielietojiet tādu argumentu kā nauda.

Padomi vīram:

- pacenšaties atbalstīt un paslavēt sievu - viņai svarīgi uzzināt, ka Jūs ar viņu lepojaties un atbalstiet;
- paturiet prātā - sievas prieks un lepnums par veiksmīgu karjeru - tas ir viņas prieks par saviem sasniegumiem (es varu!), bet nevis uzvara pār vīru (esmu stiprāka);
- pārkārtojiet sadzīvi un kopīgo laiku tā, lai tas apmierinātu visus;
- atminaties, ka sieviete, kas nopelna vairāk par jums, vēl joprojām ir emocionāli ievainojama, viņai nepieciešami jūsu maiguma un mīlestības apliecinājumi, sajūta, ka ir pasargāta;
- atminaties, ka nauda sievietei - brīvības, nevis varas simbols;
- nekad nepārmetiet viņai par darbu un sliktu mātes pienākumu pildīšanu - šo rētu nevarēs sadziedēt.

Līdz šim mēs runājām par cilvēkiem, par vīriešiem un sievietēm, par viņu vērtībām un direktīvām kā kaut ko pastāvīgu, nemainīgu visas dzīves garumā. Taču tas tā nav. Katra cilvēka dvēselē eksistē tas, ko psihologi nodēvējuši par arhetipiem. Tie ir seni, no zemapziņas nākuši tēli, kas apauguši ar atbilstošām jūtām, domām, uzvedības modeļiem, vērtībām un ilgām. Ir sieviešu un vīriešu arhetipi, katra cilvēka psihē tie ir vairāki, un atšķiras kā debess no zemes. Jeb, piemēram, kā Apolons un Diogens. Problēma ir tur, ka dominējošais arhetips, tas ir tas, kas regulē cilvēka uzvedību un domu veidu dotajā momentā, var mainīties. Arhetips mainās dzīves notikumu un attiecību ietekmē.

Jaunu, nepierastu arhetipu atklāšana sevī parasti ir slimīgs process kā vīrietim, tā sievietei.

Ģimenes izveidošana, panākumi darbā, bērna piedzimšana, pusaudži bērni, iepazīšanās - viss tas var izprovocēt to, ka uz psihes "skatuves" parādās agrāk nepazīti radījumi ar citiem principiem un prasībām, bet pats biedējošākais - ar citām jūtām un vēlmēm.

Laulība - lēciens bezdibenī

Dibinot ģimeni, ne viņam, ne viņai nav ne mazākā priekšstata, uz ko viņi iet. Pat arī tad, ja viņi sen satiekas un noslēguši laulības līgumu.

Ģimene - tas ir ne tikai viņš plus viņa, tas ir kaut kas trešais, kas izveidojas abu kopējā dzīvē. Tas trešais ietekmē gan vīru, gan sievu, reizēm radot pilnīgi negaidītas izmaiņas abos.

Viņa vienmēr bijusi teicamniece, taisījusi spīdošu karjeru, ceļojusi un aizrāvusies ar skeitbordu, bet pēc apprecēšanās un bērna piedzemdēšanas, nekur vairs negrib iet, plāno vēl trīs bērnus, ar šausmām saprot, ka visvairāk viņa vēlas, lai spīdošu karjeru taisītu vīrs, bet pati samierinātos ar pavarda sargātājas lomu.

Viņš vienmēr sevi uzskatījis par tādu, kas mīl tikai vienu sievieti, par ģimenes cilvēku, bet, nodzīvojis ģimenē 3 gadus un saņēmis interesantu piedāvājumu pastrādāt maz atalgotu, bet neticami interesantu darbu, ar šausmām saprot, ka viņam daudz interesantāk savā laboratorijā gandrīz vai dzīvot, nevis rotaļāties ar bērnu, bet sieva liekas garlaicīga un neinteresanta, un vispār - viņš pēc dabas ir savrupnieks - vieninieks.

Viņš un viņa līdz kāzām apmeklējuši muzejus, pastaigājušies mēness gaismā, mājās našķojušies ar kafiju un kūciņām, bet, nodibinot ģimeni, pēkšņi saprot, ka vīru ļoti kaitina laikā nepasniegtas vakariņas un tīru kreklu trūkums (viņa - šokā - viņš taču agrāk tos pats mazgāja), bet sieva atskārst, ka grib daudz strādāt un pelnīt arī daudz…tāpēc, ka vīrs-filozofs nenopelna vairs pat priekš kūciņām…

Ģimenes pārbaude uz izturību

Jebkuras izmaiņas savstarpējās attiecībās var kļūt par izturības pārbaudi. Tā, protams, var būt bērna piedzimšana, izmaiņas darbā, naudā, laulāto dzīves režīmā.

Bērna piedzimšana, no vienas puses, rada cilvēkos instinktus, pie kuriem vajag pierast - mātes, tēva, ievainojamības jūtas sievietē un greizsirdības jūtas vīrietī, bet no otras puses - tas ir disbalans ģimenē - grupā parādās kaut kāds trešais un grib ieņemt savu vietu. Paies vairāki gadi, līdz šī vieta kļūs noteikta.

Darba zaudēšana, naudas pieplūdums jeb samazināšanās, jauns darbs - tā ir attiecību pārorientēšanas nepieciešamība, spēku pārgrupēšana, tātad, stress visiem. Ja šīs izmaiņas izsauc dzīvē jaunus arhetipus kādam no ģimenes locekļiem, ģimene pārdzīvo satricinājumu, jo nepieciešams pierast ne tikai pie jauna ritma un dzīves veida, bet arī pie jauna cilvēka, par kādu pārvēršas mīļā un pierastā mamma jeb tētis, vīrs vai sieva.

Mainās cilvēki, mainās viņu dzīve. Kustība uz priekšu vienmēr nozīmē jaunā atklāšanu. Jo vairāk cilvēks ir pārliecināts, ka viņa vērtības nemainīsies, jo smagāk viņš pārdzīvo atklāsmi, ka sevī vai otrā tomēr atradis jaunu arhetipu. Sieviete - cīnītāja (Atēna, amazone) baidās no pēkšņām jūtām, kas viņai uzbrāzušās bērnu apģērbu veikalā, pārcilājot mazus rāpulīšus un zeķītes. Sieviete - māte (Demetra, rūpīga perētāja) apmulst, atklājot sevī talantu uz darījumiem. Un raud, sapratusi, ka "akmens siena" vīra veidolā tagad kļuvusi par pašu īstāko cietumu cerētās aizsargātības vietā.

Jebkurai pozīcijai ir divas puses.

Nav rakstītu noteikumu, kā rīkoties un kā veidot dzīvi, tai skaitā arī ģimenes. Dažādos dzīves posmos attiecību modelis izmainās un tam tā arī jābūt.

Ģimene - tā ir deja. Deja sastāv no dejotājiem, kustībām un spēku samēra. Partneri turas viens pie otra, balsta viens otru, virza viens otru, iejūtīgi klausās viens otrā, veidojot dejas maģiju.